Ikšķile ir viena no pirmajām Latvijas teritorijā, kas saņēmusi svarīgo pilsētas statusu, pateicoties svētā Meinarda uzņēmībai un sabiedriskās dzīves aktivizēšanai. Un ir tikai loģiski un racionāli pieminekli Latvijas kontekstā nozīmīgai personībai uzstādīt vietā, kur tā reiz dzīvojusi, strādājusi, bijusi laimīga, noskumusi vai gandarīta. Ikšķile laika gaitā pletusies plašumā, šķelta ar Rīgas – Daugavpils šoseju divās daļās, līdz ar to apgrūtinot pilsētas centra izveidi, ap kuru grupētos viss cilvēka dzīvē nepieciešamais. Vai veikalu ieskauts laukums uzskatāms par centru? Domājams, ka nē, jo pietrūkst uz pilsētas vēsturi vai pārstāvētās kultūras iezīmēm norādoši vides elementi. Tas var būt muzejs, piemineklis, baznīca vai kas cits, ja vien nolasāms kultūrslāņa zemteksts un vēstījums. Rolanda statuja Rīgas Rātslaukumā uzrunā daudzu tautību ceļiniekus un mūs pašus, vēstīdama par pilsētas municipālo un tirdzniecisko centru; Rīgas Doma baznīca, kurai līdzās grupētās sabiedriskās un dzīvojamās celtnes, piešķir laukumam pievienoto vērtību, padarot to par pilsētas kultūras un sabiedriskās dzīves centru.

Ikšķilē šobrīd trūkst izteikta pilsētas centra, arī vietas izvēle piemineklim nebija viegla ne no estētiskā, ne citiem – fi nansiāliem, īpašuma, piederības – aspektiem. Sabiedrības un baznīcas pārstāvju diskusijas rezultātā izkristalizējās vienīgā iespējamā pieminekļa uzstādīšanas vieta – uz Svētā Meinarda draudzei piederošā koku ieskautā sakrālā laukuma, kur atrodas arī Baltais krusts, ar pieminekļa vērsumu Rīgas – Daugavpils šosejas virzienā.

Kopā ar granīta postamentu un pamatni Svētā Meinarda piemineklis sasniedz ievērojamu augstumu – 7,5 metri. Šādi izmēri pieprasa iespēju atkāpties, lai aplūkotu Svētā Meinarda granīta tēlu no attāluma, tverot to perspektīvā skatā. Zemes gabala izstrādātais labiekārtojuma projekts paredz nelielas baznīcas būvniecību, vienlaikus veidojot sargājošu mūra fonu piemineklim, pārējo laukuma daļu iecerēts atvēlēt celiņu tīklam, zālājam, labiekārtojuma elementiem, kas kopā sniegs iespēju pieminekļa uztverei izvēlēties skatu punktu katram pēc savas gaumes. Vienīgais trūkums – Svētā Meinarda tēls ir vērsts  pret ziemeļiem, tāpēc saules piepildītās dienās ir nedaudz grūtāk baudīt pieminekļa māksliniecisko vēstījumu, jo dienvidu saule „kož” acīs. Taču to kompensē aina, kas paveras naktī spožu prožektoru gaismā – izgaismotais svētais Meinards uz tumšā debesu fona burtiski uzrunā ikvienu garāmgājēju un garāmbraucēju, simboliski atklājot gaismas varu pār tumsu.

Tēlnieks pamatoti uzskata, ka tik monumentālam darbam, lai tas atbilstoši strādātu, ideālā gadījumā nepieciešama vismaz 500 metru perspektīva. Pagaidām tādas iespējas nav, taču jau pēc laukuma labiekārtošanas skatītāji varēs atkāpties, lai aplūkotu pieminekli visā tā krāšņumā. „Granīta mūžs ir krietni ilgāks par cilvēka dzīvi, varbūt nākotnē piemineklim, kas ir cienīgs būt par Ikšķiles, pat Latvijas centra zīmi, tiks izraudzīta cita, plaša un no tālienes pārskatāma vieta,” optimistisks ir tēlnieks Viktors Suškēvičs.