Svētais Meinards bija pirmais baltu cilšu apustulis, pirmais Baznīcas organizācijas veidotājs Baltijas reģionā, ko vēlāk sāka saukt par Livoniju.

Lībekas benediktīniešu klostera abats sv.Johans savā „Slāvu hronikā”, cita starpā, pastāsta arī par kristīgās misijas aizsākumiem tālajā Līvzemē. Vēstījumā teikts, ka mūks no Zēgebergas, vārdā Meinards, Dieva Vārda mudināts un iedvesmots, devies pie pagāniem lībiešiem. Priesteris Indriķis ap 1205.gadu Meinardu raksturo kā godavīru sirmiem matiem. Meinards bija augustīniešu ordeņa mūks un Zēgebergas abatijas klostera kanoniķis Holšteinā. Tagadējā Latvijas teritorijā sv. Meinards ieradās kā misionārs kopā ar Brēmenes tirgotājiem, uz kuru kuģa bija pieņemts par kapelānu. Ap 1180.gadu viņš nonāca Baltijā un uzsāka pagānu evaņģelizāciju. Viņš bija brīvprātīgi izvēlējies un stingri apņēmies sludināt Evaņģēliju tur, kur to vēl nepazina. Uzsākot Līvzemes misiju, aptuveni 60 gadus vecais Meinards palika uz dzīvi Ikšķilē. Šeit viņš uzcēla pirmo koka baznīciņu, kur ap 1184.gadu kristīti vairāki lībieši – Ilo, Kulavenes tēvs, Vieco, Alo tēvs. Tiem sekojuši daudzi citi. Tātad jau no 1184.gada Meinards Ikšķilē bija izveidojis pirmo pamatiedzīvotāju, tolaik pagānu lībiešu, kristīgo draudzi Latvijā. Nedaudz vēlāk tika celta mūra baznīca, kas 1186. gadā tika iesvētīta par katedrāli, novēlot to Debesīs Uzņemtās Jaunavas Marijas godam. Meinarda laikā kristīgo ticību pieņēmis arī Turaidas virsaitis Kaupo.

Ap 1185.gadu Meinards sāka pils celtniecību Ikšķilē un nedaudz vēlāk arī Salaspilī (Holme, Holmia, mūsdienu Mārtiņsalā. Tās ir pirmās zināmās mūra celtnes Lat5 vijā. Tolaik Baltijā nepazina akmens celtniecību, tādēļ sv. Meinards uzaicināja meistarus no Gotlandes, un Baltijā tapa pirmā mūra celtne – ar nelielu nocietinājumu apjozta baznīca. Tepat tika izveidots Ikšķiles bīskapijas domkapituls, kura mūki – kanoniķi dzīvoja pēc sv. Augustīna ordeņa regulas. Tā ir pirmā zināmā katoļu mūku klostera parauga mītne Austrumbaltijā. 1186.gadā Brēmenes arhibīskaps Hartvigs II konsekrēja Meinardu par bīskapu. 1188.gada 1. ktobrī pāvests Klements III dokumentāli apstiprināja Ikšķiles bīskapiju (episcopatus Ixscolanensis) par Brēmenes arhibīskapijas sastāvdaļu. Ikšķilē pastāvēja arī sv.Augustīna ordeņa konvents, turpmākais domkapituls (conventus fratrum). Meinarda darbība atspoguļota arī pāvesta Klementa III ~ 1190. gadā (?) (SLVA 16; Nr. 25) un Celestīna III 1193.gada 27.aprīlī (LUB 11; Nr. 11) izdotajos dokumentos. Sv. Meinarda misijas darbu apgrūtināja biežie lietuviešu un zemgaļu iebrukumi, kā arī lībiešu nenoteiktība un svārstība. Taču Meinarda autoritāte auga un nostiprinājās. Tam apstiprinājums atrodams aptuveni 100 gadus vēlāk rakstītās „Atskaņu hronikas” stāstos par Meinarda brīnumdarbiem. Tas liecina, ka nostāsti par Meinardu, kuru pēc nāves izsludināja par svēto, bija dzirdami ne tikai viņa dzīves laikā. Svētais Meinards mirst 1196. ada 14. ugustā (pēc citām liecībām 11. vai 12. oktobrī) un tiek apglabāts Ikšķiles baznīcā pie altāra. Vēlāk, 14.gadsimtā, Meinarda mirstīgās atliekas pārapbedīja Rīgas Doma baznīcā, kur sienas nišā tās atrodas vēl tagad. Tur uzstādīta kapa plāksne ar bīskapa reljefu attēlojumu un piemiņas uzrakstu.

1201.gadā bīskaps Alberts bīskapiju no Ikšķiles pārcēla uz Rīgu, bet Ikšķilē turpināja pastāvēt katoļu draudze. Par sv. Meinarda dzīvi un darbību liecina Indriķa un Atskaņu hronikas (12. – 13. gs.).