Mūsu draugu lokā jau izsenis ir cieņā kāda tradīcija – katru gadu augustā apmeklēt Svētā Meinarda salu Ikšķilē laikā, kad Daugavas ūdeņu līmenis pazemināts un līdz vēsturiski nozīmīgajai vietai, kur pirms vairāk kā 800 gadiem tika uzstādīta pirmā krusta zīme Latvijas teritorijā, iespējams nokļūt kājām. Apmeklējums parasti izvēršas par garu un rāmu sarunu piepildītu pastaigu, apspriežot, kā kuram klājies un kas noticis mūsu un citu dzīvē. Lai gan neskaitāmas reizes esam bijuši Svētā Meinarda salā, tik un tā katru reizi vieta pārsteidz un tiek atklāta kā no jauna – XII gadsimta baznīcas akmens mūriem, kas tapuši pirmā Livonijas bīskapa, svētā Meinarda vadībā, ir ko pastāstīt, ja māk ieklausīties. To sapratusi arī valsts, jo dažādu laikmetu kolīzijas pārdzīvojušās baznīcas mūra daļas iekļautas Valsts Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas kultūras mantojuma sarakstā. Vēsturisko personību darbs iemiesojas ne tikai materiāli taustāmā izteiksmē, bet arī sajūtu līmenī. To apliecina daudzo cilvēku vēlme saņemt Kristību vietā, kur reiz sācies kristīgo vērtību ceļš un izplatība Latvijā. Beidzot ir nokārtots kāds sabiedrības parāds, un bīskapam svētajam Meinardam Latvijā tapusi cienīga piemiņas zīme mūžīgā materiālā tēlnieka Viktora Šuškeviča autorizpildījumā, tiesa, ne uz salas, bet Ikšķiles pilsētas parka zonā. No mūžības uz nākotni, tā šķiet, Svētā Meinarda staltais granīta tēls liturģiskā tērpā lūkojas pāri laikiem un notikumiem.

Svētā Meinarda kults mūsdienās ir dažādu konfesiju – katoļu un luterāņu – vienotās vērtības sapludinošs tilts. Svētais Meinards, kas ieradās Livonijā kā augustīniešu mūks, lai sludinātu kristīgās vērtības, ir
apstiprināts par pirmo mūsu tautas apustuli, bīskapu un svēto. Sirds mīlestībai nav nacionalitātes, ādas krāsas, ticības piederības zīmoga, tā ir saprotama mums visiem, ja domājam kategorijās, kas nekad nenovecos. Svētā Meinarda vēsturisko laikabiedru atsauces hronikās un rakstos vēsta par bīskapa toleranto dabu un emocionālo inteliģenci, par māku cienīt vietējās tradīcijas un valodu, par nerimstošām rūpēm un darbu iedzīvotāju labā. Bīskaps Meinards nekad nav pielietojis vardarbību kalpošanā, bet bijis miera apustulis. Svētītā bīskapa Meinarda mirstīgās atliekas dus Rīgas Doma baznīcas sienas nišā kopš XIV gadsimta, kad tās pārapbedīja, pārvedot no Ikšķiles. Ofi ciāli tiek uzskatīts, ka bīskaps dzimis 1130.gadā, miris – 1196. gadā, 16 pēdējie dzīves gadi pavadīti Livonijā.