Ikviena ticīgā cilvēka dzīvē ir kāda persona, kas viņu ir iepazīstinājusi ar Dievu, tāpat arī katrai tautai ir kāds apustulis – misionārs, kurš šo tautu ir kristianizējis. Par to mēs varam pārliecināties Svētajos Rakstos. Jau Vecajā Derībā Dievs uzrunā Mozu, lai viņš kļūst par Izraēļa tautas misionāru, sacīdams: „Tagad ej, es tevi sūtīšu pie faraona. Izved manu tautu, Izraēļa bērnus no Ēģiptes!” (Izc 3,10). Arī pravieša Jeremija sacītajos vārdos saskatām aicinājumu uz misiju darbu: „Pirms es tevi izveidoju mātes miesās, es tevi pazinu, un, pirms tu nāci pasaulē, es tevi svētīju un izredzēju tevi par pravieti tautām.” (Jer 1,5) „… tu iesi, pie kā vien es tevi sūtīšu, un runāsi visu, ko vien tev pavēlēšu. Nebīsties no viņiem, jo es esmu ar tevi, lai tevi izglābtu.” (Jer 1,7-8). Arī augšāmcēlies Jēzus apustuļiem uzticēja uzdevumu: „Ejiet un māciet visas tautas, kristījot tās Tēva un Dēla, un Svētā Gara vārdā!” (Mt 28,19). Visas šīs Svēto Rakstu liecības mums atgādina, ka Dievs no savas tautas izredz cilvēkus, kas kļūst par praviešiem, apustuļiem un misionāriem. Vēsturiskās liecības mums sniedz piemērus par tautu kristianizāciju, sākot jau no pašiem pirmajiem gadsimtiem. Sv. Pāvila, Kristus sekotāja,
mūža darbs bija vest pagānus pie ticības Kristum, nest Kristus gaismu pagānu tautām, sludināt Kristus Labo Vēsti daudzdievībā iegrimušajiem pagāniem. Brāļi Kirils un Metodijs dodas pie slāvu tautām un, strādājot šo tautu vidū, ir izpelnījušies slāvu apustuļu vārdu. Viņi darbojās 9.gs. Konstantinopolē un tagadējās Čehijas un Slovākijas teritorijā. Šādus tautu apustuļus varam minēt ļoti daudz. To vidū ir arī mūsu zemes Latvijas apustulis svētais bīskaps Meinards, kurš ir Evaņģēlija gaismas nesējs latviešu tautai.