Intervēja Inta Zēgnere

Jānis Stradiņš, Dr. habil. Chem., Dr. hist. h. c.

Stradiņa kungs, Jūs tikko tik skaisti teicāt par Meinarda misiju šeit Latvijā un par kristīgo vērtību ieviešanu. Toreiz tas bija ļoti svarīgi, lai mēs izaugtu kā tauta, kā tas ir šobrīd ar šo kristīgo vēsti?

Man šķiet, tas joprojām ir svarīgi un varbūt, ka šodien tas ir svarīgi ne mazāk, kā Meinarda laikā. Jo mēs esam pazaudējuši ļoti daudz vērtību, ļoti lielā pārsvarā ir merkantiliskas vērtības, tādas vienas dienas, sīkas, patērētāju sabiedrības vērtības. Patiesību sakot, mūsu tautai lielā mērā ir jāatgūst ētika, un ētiku māca ne tikai Baznīca, var būt arī laicīgā ētika, bet tā ētika un nesamaitātā Kristus mācība, tā, bez šaubām, ir viens no mūsu dzīves un esības pamatiem. Meinards mācīja Kristus mācību, viņš to mācīja sv.Augustīna versijā, kas ir fi lozofi ska versija un ļoti humāna, dzīvei un pasaules redzējumam piemērota. Bez visa pārējā gribētu izcelt Meinardu kā civilizācijas nesēju šeit, jo tas ir ļoti daudz: mūra celtniecība, baznīcas rituāli, kora dziesmas, pirmie kori veidojās baznīcās. Tā kā mums viņš jānovērtē ļoti augstu. Augustīniešu regulas bija Rīgas doma kapitula pamatā, un šeit veidojās pirmā skola. Nākamajā gadā mēs atzīmēsim 800 gadu jubileju Latvijā pirmajai skolai. Tādējādi Latvijā ienāca arī izglītība. Caur cisterciešiem ienāca lauksaimniecības un medicīnas novitātes. Eiropa sasniedza Latviju gan kristīgā veidolā, gan to prasmju veidolā, kas Eiropai bija. Man šķiet, ka tas bija īsti vietā. Liels paldies abiem iniciatoriem – kardinālam Jānim Pujatam un prāvestam Konstantīnam Bojāram. Īstais piemineklis ir nonācis īstajā vietā. Piemineklis Ikšķilei, piemineklis Latvijai un simbols, nevis piemineklis tām vērtībām, kas mūs gaida.

Kam būtu jānotiek, lai mēs nenonāktu līdz piemineklim vērtībām, kuras ir bijušas mūžsenas un tagad kaut kur sāk zust? Ko Jūs domājat par misionārismu? Meinards bija vācietis, viņš brauca šurp no Zēgebergas, lai sludinātu šeit ciltīm. Kā ir ar misionārismu šodien? Varbūt mums pietrūkst misionārisma?

Es negribētu sacīt, ka Meinards sevi uzskatīja par vācieti. Toreiz Eiropa bija stipri kosmopolītiska, un es domāju, ka viņš, pirmkārt, iemācījās vietējās valodas, piemēram, līvu valodu, domāšana viņam varbūt bija pat latīņu valodā. Vai mums šodien ir vajadzīgs misionārisms?

No vienas puses, tas ir vajadzīgs, vienmēr ir labi, ja kāds pamāca. Tomēr, es domāju, ka mums pašiem jārada misionāri savā vidē. Tie cilvēki, kuri paceļ vērtības, varbūt pat aizmirstas vērtības. Kristīgā ticība nes sevī cilvēciskas vērtības. Kristīgā ticība ir Eiropas vienojošā vērtība, un tai jākļūst par mūsu domāšanas pamatu.

Kardināls Jānis Pujats

Ikšķile sāk veidoties par ļoti nozīmīgu garīgu centru. Tepat ir jaunais klosteris karmelītu māsām, tagad – arī piemineklis sv. Meinardam…

Sala, kā arī šī vēsturiskā vieta kopumā ir pelnījusi šādus akcentus, jo tie arvien atgādina par galveno. Ko tad citu mēs šeit varētu celt? Māju? Māju ir daudz, bet tādas mājas, kuru torņi ceļas debesīs, runā par lietām, kuras nedrīkst aizmirst? Debesīs ir jātiek visiem, un es to vienmēr esmu teicis un atkārtojis. Bez īstas ticības nepacelsim tikumības līmeni, jo nebūs motīva, kāpēc. Kādēļ neticīgam cilvēkam būtu jāaizliedzas? Tādēļ, ka bez pašaizliedzības un pūlēm nekā nebūs. Bet pūlēties tikai tāpēc, lai vēlāk nomirtu un satrūdētu? Tādēļ daudziem nav spēka to panest.

Gribēju jautāt par svēto Meinardu, Jūs daudz par viņu esat interesējies. Kāds viņš Jums šķiet kā cilvēks? Kāds viņš ir bijis?

Domāju, ka tas vien izsaka daudz, ka cilvēks jau ar sirmiem matiem brauc uz svešu zemi. Jādomā, ka uz visiem laikiem, atvadoties no savējiem, dodas svešumā sludināt Dieva Vārdu. Tātad viņam nevarēja
būt savtīgu nolūku. Savtīgu nolūku cilvēks tā nerīkotos. Tas vien jau liecina par pozitīvu personību. Zināms, šeit viņš saskārās ar dzīves realitāti, kas bija atšķirīga no dzīves augustīniešu klosterī. Ar šeit sastaptajiem vietējo cilšu cilvēkiem bija jāizveido un jāuztur kontakts, kas viņam, desmit gadus strādājot, arī izdevās. Pretējā gadījumā šie virsaiši varēja pateikt, ka tiem neko nevajag, bet, ja tomēr viņi izteica vēlēšanos, tad bija sapratuši, ka šis ir pozitīvs cilvēks, kurā ir vērts ieklausīties.

Kā Jums patīk pats piemineklis?

Domāju, ka tas ir izdevies. Sākotnēji baidījos, ka piemineklis būs pārāk augsts, bet tagad, redzot tā apjomīgo pamatni, esmu pilnīgi drošs, ka to nevar apgāzt ne vējš, nekas. Augstuma un pārējās proporcijas ir saskanīgas. Paldies Dievam!

Indulis Trapiņš, Ikšķiles domes priekšsēdētājs

Ikšķile ir gluži neparasta vieta, jo tepat netālu ir liels klosteris, kurā jau sākušas dzīvot karmelītu māsas, Meinarda sala un, lūk, arī šis jaunais piemineklis. Es saprotu, ka Jūs novērtējat šīs vietas nozīmību arī vēsturiskā kontekstā.

Tieši tā! Kā mēs dzirdējām šīsdienas uzrunās, tauta, kura neatceras savu vēsturi, ir nolemta iznīcībai. Kā redzam, mūsu tauta par savu vēsturi atceras. Kristietība Latvijā ir iesākusies ar Meinardu, šīs personības ienākšanu mūsu zemē. Viņš ir pirmais bīskaps, kas nesa Evaņģēlija vēsti mūsu baltu ciltīm. Tas ir nenovērtējams vēsturisks aspekts. No mūsdienu viedokļa raugoties, šeit ir ļoti eleganta skulptūra, kura būs viens no tūrisma apskates objektiem. Runājot par klosteri, tajā dzīvojošās māsas arvien vairāk piedalās mūsu aktivitātēs un sabiedriskajā dzīvē.

Arī šis Sv. Meinarda piemineklis ir interesants un ievērojams objekts. Ejot garām šai skulptūrai, var apstāties, padomāt, pameditēt. Te ir tāda klusa vieta, kur nenotiek nekādas skaļas aktivitātes. Šī vieta ir pieejama ikvienam cilvēkam. Varam aicināt visas Latvijas iedzīvotājus nākt un skatīties. Mīļi gaidīti Ikšķiles novadā, Ikšķiles pilsētā!

Pats arī kādreiz atnāksiet padomāt?

Es to esmu darījis diezgan bieži, braucot garām, arī risinot dažādus jautājumus. Esmu Ikšķiles novada iedzīvotājs un arī katoļu konfesijas pārstāvis. Jau savā uzrunā teicu, ka šis piemineklis nav ne katoļiem, ne luterāņiem, bet visiem dievticīgiem cilvēkiem, kā arī jebkuram Latvijas iedzīvotājam, kurš ciena savu vēsturi.

Konstantīns Bojārs, Ikšķiles Sv. Meinarda Romas katoļu draudzes prāvests

Meinards te ieradās ļoti sen. Ko gan mūsdienu Ikšķilietim varētu nozīmēt viņa aizbildniecība? Kā viņš var būt garīgi palīdzīgs šai vietai?

Viņš, pirmkārt, ir pirmais misionārs, bet, pats galvenais, ka viņš jau no pirmajiem gadu simteņiem ir atzīts kā svētais un tas ir ļoti nozīmīgi. Katrai diecēzei, katrai valstij, ir savs pirmais apustulis, aizbildnis. Mums, tāpat kā arī Igaunijai, tas ir sv. Meinards – gan kā pirmais bīskaps, gan pirmais svētais. Ir daudzi svētie un mocekļi, kas nav ofi ciāli atzīti. Bet Meinardu pēc nāves atzina ofi ciāli un atjaunoja viņa kultu. To pārtrauca reformācija. Bet, atkal atjaunojoties Ikšķiles katoļu draudzei, notikumi sāka risināties paši.

Mēs esam pieraduši pie tādu lielu svēto vārdiem kā sv.Pēteris, sv.Jānis utt. Šajā kontekstā sv. Meinards Latvijā ir neierasts. Cik lielā mērā Jūs esat pieredzējis to, ka vēršas pēc palīdzības pie sv. Meinarda kā pie Latvijas aizbildņa un pie misionāra, it īpaši Latvijas lietās?

Svētais Pēteris, Pāvils un citi apustuļi bija pirmie, kas Romā un citās valstīs sludināja kristietību. Latvijai un Baltijai tas ir svētais Meinards. Līdz tam šeit bija pagānu valsts, tāpat kā savā laikā Romā bija pagāni un ļoti zems morāles līmenis. Tad tur ieradās sv. Pēteris un Pāvils, un tur strauji attīstījās un izplatījās kristietība.

Tas nozīmē, ka Latvijā ir iegājusies tradīcija vērsties pie sv. Meinarda kā pie svētā?

Es domāju, ka pakāpeniski tas notiek. Rīgas arhidiecēzē un Ogres reģionā svētā Meinarda kults ir ļoti iedzīvināts. Daudzi izvēlas svētā Meinarda vārdu kā otro vārdu gan kristību reizē, gan, saņemot Iestiprināšanas sakramentu. Tas attīstās un veidojas. Piemirsts tas bija tādēļ, ka pirms kara Ogrē, Ikšķilē un Ogres rajonā nebija katoļu, kas šo kultu izplatītu un nodotu tālāk.

Vai nav tā, ka sv. Meinrds ar savu darbību apgāž tos vēsturiskos stāstus, ka Latvija vispirms tika kristianizēta ar uguni un zobenu?

Visas hronikas liecina par to, ka tā nebija. Viņš nāca kā misionārs, kā miera apustulis, ar mīlestību un dievbijību. Uguns un zobens parādās vēlākos laikos, pēc reformācijas 16. gadsimtā, kad bija bruņinieki un sākās cīņas par īpašumiem utt. Bet sākumā tiešām bija īsts misionārisms, dievbijība un ticība Dievam. Tirgotājiem, kas šeit ieradās, bija cits mērķis. Sv.Meinards ieradās ideoloģisku motīvu vadīts un sāka sludināt. Viņš nodibināja pirmo bīskapiju, kas jau nozīmē atsevišķu valsti. Tā tika nosaukta par Ikšķiles bīskapiju, tai sekoja Rīgas un Cēsu bīskapijas, tās strauji izplatījās arī citur. Uz šo bīskapiju bāzes vēlāk izveidojās Livonija. Pēc Livonijas – Latvija. Ja nebūtu Meinarda, iespējams, šodien Latvijas vārdu neviens nezinātu, nepazītu.

Pāri ceļam ir arī luterāņu dievnams, šķiet, arī tas nosaukts sv. Meinarda vārdā.

Tas ir neparasts gadījums. Ļoti zīmīgi, ka paši ikšķilieši nevar nosaukt kādu konkrētu vietu, kas būtu pilsētas centrs. Tādas vietas nav. Es domāju, ka šī vieta ar Meinardu vienā pusē, luterāņu baznīcu otrā pusē un iecerēto katoļu baznīcu nākotnē veidos Ikšķiles centru. Kad mēs meklējām zemi dievnama celtniecībai, konstatējām, ka šī faktiski ir centrālā vieta. Iedzīvotāji, kas dzīvo posmā starp staciju un šoseju, šeit ērti var nokļūt caur tuneli, tāpat arī Daugavas pusē dzīvojošie. Te ir centrs, kuru iedzīvotāji var viegli sasniegt, lai nokļūtu savā dievnamā un šajā gadījumā – arī pie Sv. Meinarda pieminekļa. Nākotnē paredzēts neliels, bet draudzes vajadzībām atbilstošs dievnams.

Tad jau droši tiks nosaukts svētā Meinarda vārdā.

Ar kardināla lēmumu ir noteikts, ka draudzes debesu aizbildnis ir sv.Meinards, un viņa vārdu nesīs Ikšķiles Sv.Meinarda Romas katoļu draudze.