Pieminekļa atbalstītāju komanda (no kreisās):
Roberts Anspoks, Jānis Stradiņš, kardināls Jānis Pujats, Juris Savickis, Viktors Suškēvičs un Ikšķiles Sv. Meinarda Romas katoļu draudzes prāvests Konstantīns Bojārs

Tēlniekam Viktoram Šuškēvičam, kurš ikdienā radis daudz prātot par kultūras, mākslas, sirdsapziņas tēmām, svētā Meinarda personības spozme sniedza iedvesmu ar tēlniecisku skici rokās 2005.gadā doties pie Ogres Svētā Meinarda draudzes prāvesta Konstantīna Bojāra ar vienu domu – bīskapam Meinardam nepieciešams monumentāls piemineklis, kuru varētu realizēt, kopīgi sadarbojoties garīgajām, laicīgajām organizācijām un mākslas jomas pārstāvjiem. Tēlnieka audience pie prāvesta Konstantīna Bojāra iezīmēja Svētā Meinarda pieminekļa tapšanas garā ceļa pašu sākumu, veiksmīgi noslēdzoties 2010. gada 24. septembrī ar pieminekļa atklāšanu.

Latvijā vēl ir salīdzinoši daudz vēsturiski un garīgi ietilpīgu tematu, kuri gaida savu kārtu – idejas iniciatoru, mākslinieku, pasūtītāju un mecenātu. Tikai komandā iespējams veikt nozīmīgas lietas. Viktors Suškēvičs apgalvojumu „Tas ir mans darbs” vēlas aizstāt ar citu – piemineklis esot prāvesta Konstatntīna Bojāra darbs, aiz kura muguras tēlnieks jutās kā aiz akmens sienas, atļaujoties domāt tikai par mākslinieciski garīgām vērtībām, jo organizatoriskās rūpes uzņēmās prāvests.

Skatītāju spēj aizraut uzrunājošs tēlniecisks sniegums ar perfekti izspēlētu satura, tēmas un formas mijiedarbību. Svētā Meinarda piemineklis ir veiksmīga paraugstunda, apliecinot kultūras valodas pārākumu pār politiskajām un sadzīviskajām nesaskaņām. Ja Latviju aplūko no kultūras daudzslāņainības aspekta, tā ir fantastiska zeme, jo pēdas te atstājusi gandrīz vai ikviena Eiropas kultūras, garīgo vērtību un mākslas stila izpausme – cita pārstāvēta krāšņāk, cita mazāk krāšņi, cik nu katrai nākamajai politiskajai elitei ambīcijas likušas iepriekšējo laiku māksliniecisko devumu pasludināt par „seklu, nevērtīgu un noderīgu tikai iznīcināšanai”.

Svētā Meinarda personības veikuma tēma ir pietiekami ietilpīga, ar 800 gadu senām vēsturiskām saknēm un lielisku vēstījumu par drosmi, uzņēmību un labdarību. Pagaidām sabiedrības apziņā vēl pienācīgi netiek novērtēts aspekts, ka tēlnieciskie darbi, īpaši monumentālie, ir vērsti un tiek radīti tikai ar vienu mērķi – popularizēt cienījamas garīgas vērtības. Tēlniecība ir spēcīgs ideoloģisks instruments, labākie pasaules mēroga tēlniecības sniegumi liecina par tās spēju cauri gadsimtiem izvest nozīmīgas un globālas idejas.

 

Viktora Šuškēviča pašizvirzītais mākslinieciskais uzdevums ietvēra ideju par pieminekli ar nozīmīgu kultūrvēsturisku saturu, pārstāvošu kristīgo vērtību ienākšanas laikmetu, bet vienlaikus integrējamu mūsdienīgas vides apstākļos un saprotamu mūsdienu cilvēkam. Svētais Meinards Latvijas kontekstā ir unikāla personība un standartizēta tēla interpretācija šajā gadījumā nederēja, lai gan tēlnieks godīgi atzīst – kārdinājums bijis gan. Jutīgā tēma un saturs nešaubīgi noteica materiāla izvēli – granīts. Ne kurš katrs granīts derēja, Svētā Meinarda stājskulptūrai rūpīgi tika piemeklēta tumši, tumši pelēka granīta šķirne no Somijas atradnēm, bet pamatne tapa no granīta, kas atceļoja no Ukrainas.

Pieminekļa plastiskā valoda ir viegli nolasāma un saprotama, darbam ir lakonisks un precīzs dekoratīvais risinājums un līdzsvarota kompozīcija, maksimāli pietuvinot tēla raksturu atsaucēm, kuras par bīskapa Meinarda personību un darbību lasāmas laikabiedru hronikās. Monumenta kompozicionālais centrs ir krusts svētā Meinarda rokās, bet ne bīskapa varu demonstrējošais zizlis, kā pieņemts ofi ciālajā sakrālajā tēlniecībā. Jā, ir lauztas dažas atzītas shēmas, bet ieguvusi tēla kopējā izteiksmība ar vertikālo dominanti, simbolizējot vērtības, pēc kurām tiekties sevis pilnveides procesā. Tēlnieks apzināti vairījies no subjektīvo uzskatu atainošanas bīskapa tēlā, priekšplānā izvirzot universālas kategorijas un radot iespēju mākslas asociatīvo valodu uztvert visiem – sirmgalvjiem un bērniem, ticīgiem un neticīgajiem, Latvijas iedzīvotājiem un ceļiniekiem no tuvām un tālām zemēm. Izvēlētā kompozīcija nepārprotami norāda uz saikni ar vēsturisko aspektu, ar kristīgo kultūru, ar izglītību un inteliģenci. Viktors Šuškevičs teic: „Svētais Meinards gadsimtu kultūras griezumā pieder latviešu nācijas arhetipu grupai. Šobrīd piemineklis atrodas vietā, kur kopā ar prāvestu Konstantīnu Bojāru, atbraucot uz Ikšķili, apstājāmies kā pie pirmās iespējamās, pēc tam apskatot vēl vairākas citas provizoriski iespējamās vietas Svētā Meinarda pieminekļa uzstādīšanai. Pieminekļa mākslinieciskā risinājuma pamatā ir viduslaikiem raksturīgā estētika, kas izpaužas, piemēram, simetriski veidotajā kompozīcijā, tērpa drapējumā un dekoratīvajās tērpa detaļās, par kurām zināšanas iegūtas, pētot pietuvinātā laika bīskapu tērpus un galvas segas – cik nu bija iespējams, jo pieejamā informācija ir ārkārtīgi skopa.”

Tēla risinājums tika pakļauts akmens plastikas iespējām, izmantojot tradicionālus un arī oriģinālus, līdz šim latviešu tēlniecības skolai svešākus paņēmienus, piemēram, pulēta ornamenta izveidi uz kaltas akmens virsmas. Plastiskie efekti, kas ir „skaļāki” ģipša skicēs, pelēcīgajā granītā ir pieklusinātāki un maigāki. Tēlnieka vēlme bija iekļaut pēc iespējas vairāk visiem saprotamu simbolu, piešķirot darbam konteksta slāņus. Uz zīda šalles (stolas) ornamentālā tvērumā izzīmēti grieķu alfabēta pirmais un pēdējais burts – alfa un omega, simbolizējot ticību; bīskapa cepure (mitra) un apmetņa (kapa) muguras daļa, rotāta ar stilizētiem trejlapiņu fragmentiem, simbolizējot Svēto Trīsvienību, trejlapiņas simboliskais zemteksts izmantots arī bīskapa sutanas apakšējā daļā. Nav nepieciešama samākslota simboliskā valoda, ja cilvēcisku laimi veido trīs elementāras lietas – ticība, cerība, mīlestība.

Tradicionāli pirmais skatītāju jautājums māksliniekam par svēto Meinardu ir – vai ievērota portretiskā līdzība? Mēs esam raduši vaibstus, mīmiku, acu skatienu izmantot par indikatoriem, lai izprastu, cik draudzīgi vai nedraudzīgi noskaņots pretim esošais cilvēks. Diemžēl par portretisko līdzību runāt nav iespējams, jo nav saglabājušies bīskapa dzīves laikā tapuši attēli, bet ir perfekti uztverams gribasspēka, gudrības un ticības plastisks atspoguļojums Svētā Meinarda akmens tēla vaibstos.

Satura, vērienīguma un vēstījuma ziņā Svētā Meinarda piemineklis Ikšķilē ir viens no retajiem Eiropas kontekstā, kas tapis par godu izcilam garīdzniekam un izstādīts publiskā vidē, atraktīvi un iejūtīgi uzrunājot ikvienu skatītāju.