Stāvot Sv.Meinarda pieminekļa priekšā tā atklāšanas dienā, es domāju par svētajiem. Šis brīdis saules pielietajā laukumā aicināja uz svētumu un izstaroja mīlestību.Citas zemes savus svētos godā jau gadsimtiem ilgi, ceļot tiem pieminekļus un baznīcas, kur pulcēties svētceļniekiem. Tādas vietas kā Asīze, Lojola, Arsa, Orleāna zināmas visā pasaulē. Kā būs pie mums?

Pēc vairāk kā 800 gadiem kā dzīvs pie mums nu atnācis un uz postamenta šeit nostājies mūsu zemes pirmais svētais. Tēlnieka Viktora Suškēviča atveidojumā – tik pazemīgs, pie krūtīm piekļautu krustu, liesmo mīlestībā uz šo zemi. Gana zizli tad viņam nevajadzēja, jo ganāmpulka vēl nebija, to viņš šeit tikai sāka veidot. Toreiz, 12. gadsimtā, Zēgebergas klostera mūks, priesteris Meinards uz šejieni devās kā misionārs ar vienu vienīgu nolūku – lai sludinātu Dieva Vārdu.

Dieva Vārds aicina uz svētumu. Uz tādu svētumu, kurā izpaužas Dieva griba. Arī bīskaps Meinards kalpoja pazemīgā mīlestībā, pildot Dieva gribu un aicinot uz svētumu:

„Tad nu kā Dieva izredzētie, svētie un mīļotie, ietērpieties sirsnīgā līdzjūtībā, laipnībā, pazemībā, lēnībā, pacietībā…
un cits citam piedodiet…tāpat kā mūsu Kungs jums piedevis. Un pāri visam tam lai ir mīlestība, kas ir pilnības saite.” ( Kol. 3; 12 – 14)

Un, lūk, pieminekļa pakājē šodien, 24. septembrī, stāv 21. gadsimta cilvēki, kuri sajuta Dieva aicinājumu atcerēties mūsu zemes aizbildni un, darot visu pēc Dieva gribas, radīja skaistu mērķi ne tikai svētceļniekiem, bet arī tiem, kuri, ieraugot šo apgaismoto tēlu ceļmalā, uz mirkli apstāsies un pacels acis uz augšu, uz svētumu.

Anastasija Neretniece
Lielvārdē, 2010. g. novembrī