Savu pirmo svinīgo Sv. Misi svinēs jauniesvētītais mūsu draudzes priesteris Filips Davidovičs

Ogres Katoļu baznicā, š.g. 1.maijā pl. 10.°° savu pirmo svinīgo Sv. Misi svinēs jauniesvētītais mūsu draudzes priesteris Filips Davidovičs un no viņa rokām būs iespēja saņemt priestera svētību.
Laipni lūdzam! Prāvests K.Bojārs

 

Ikšķilē, Svētā Meinarda pieminekļa pakājē, top bruģēts laukums

Sestdien, 9.aprīlī, Ogres Svētā Meinarda Romas katoļu draudzes brīvprātīgie atsaucās aicinājumam piedalīties talkā, kas notika Ikšķilē, Svētā Meinarda pieminekļa pakājē, Daugavas prospektā 20 b, kur uz draudzes zemes top bruģēts laukumiņš. Tajā plānots novietot altāri un noturēt dievkalpojumus, kamēr baznīca vēl tikai top.

Atvērt > 

 

Lielā Gavēņa Rekolekcijas

 

Jau piecus gadus Ogrē – tradicionālā latīņu Svētā Mise

“Es iešu pie Dieva altāra, pie Dieva, kas iepriecina manu jaunību”. Ar šādiem psalma vārdiem latīņu valodā jau septīto gadu Ogres Sv. Meinarda katoļu draudzes baznīcā reizi nedēļā sākas dievkalpojums, kas ārēji liekas atšķirīgs no tiem, kuros citkārt iespējams piedalīties katoļu draudžu baznīcās Latvijā. Taču atcerēsimies, ka tieši šī Svētās Mises dievkalpojuma forma bija vēl līdz 20. gadsimta septiņdesmitajiem gadiem visizplatītākā Romas Katoliskajā baznīcā gan Latvijā, gan visā pasaulē.

Tikai 1969. gada liturģijas reformas rezultātā, kas sekoja pēc 2. Vatikāna koncila, tika izdotas jaunas Baznīcas dievkalpojumu grāmatas, kas tika ieviestas visā Rietumu Baznīcā. Taču arī turpmākajos gados pēc reformas tradicionālā dievkalpojuma forma atsevišķās vietās pasaulē saglabājās, jo bija priesteri, kas turpināja kalpot ritā, kurā viņi bija ordinēti un ar kuru nesaraujami bija saistīta viņu garīgā dzīve. Arī ne mazums katoļticīgo vēlējās palikt uzticīgi tam dievkalpojuma veidam, ar kuru kopā viņi bija uzauguši par praktizējošiem kristiešiem. Vēlāk arī daudzi gados jaunāki katoļi, kas bija dzimuši pēc reformas, atklāja tradicionālā dievkalpojuma garīgās bagātības un skaistumu.

Atvērt > 

 

Dievkalpojumu kārtība Kristus augšāmcelšanās svētkos

 

Februāra dievkalpojumu kārtība Ogres Sv. Meinarda draudzē

 

Dievkalpojumu kārtība Gavēņa laikā 2016

 

Visu Svēto un Dvēseļu dienas dievkalpojuma kārtība

 

Priestera Jāņa Krapāna priesterības 50 gadu jubileja

 

Sv.Antona Romas katoļu baznīcas iesvētīšana

 

Kristības uz sv.Meinarda salas 23.08.2015

 

Iestiprināšana 23/08/2015 uz Sv.Meinarda salas

 

Ukrainas Kijevas sv.Aleksandra Romas Katoļu draudze pie sv.Meinarda salas

 

Laulības sakraments Katoļu Baznīcā

Aicinājums uz laulību ierakstīts pašā vīrieša un sievietes dabā. Laulība nav tīri cilvēcisks iedibinājums, kaut arī gadsimtu gaitā tā tikusi pakļauta daudzām izmaiņām dažādās kultūrās, sociālajās iekārtās un garīgajās ierašās. Katoļu Baznīcā laulība ir viens no Jēzus Kristus septiņiem iedibinātajiem sakramentiem.

Pija XI enciklikā „Casti connubii” uzsvērts: “Laulības institūcija, tās mērķis, kam tai jākalpo, likumsakarības, kurām tā tiek pakļauta, svētības, kas no tās plūst, – tas viss ir Dieva iedibināts.”[1] Svētie Raksti apliecina, ka vīrietis un sieviete ir radīti viens otram: “Nav labi cilvēkam būt vienam.” (Rad 2, 18) Pēc grēkā krišanas laulība palīdz pārvarēt noslēgšanos sevī, egoismu, savas baudas meklēšanu, kā arī veicina savstarpējo atvērtību, izpalīdzību un pašatdevi.

 Laulības pamatā ir mīlestība un sevis dāvāšana otram.
 Laulības pamatā ir divi aspekti:
1. divu cilvēku – vīrieša un sievietas vienība, kurā viņi viens otru papildina;
2. dzīvības tālāknodošana.
Apustulis Pāvils uz to norāda, sacīdams: “Vīri, mīliet sievas, tāpat kā arī Kristus mīlēja Baznīcu un pats sevi atdeva par viņu, lai viņu darītu svētu”        ( Ef 5, 25-26), uzreiz piebilzdams: “Tāpēc cilvēks atstās tēvu un māti un pievienosies savai sievai, un abi būs viena miesa. Šis noslēpums ir liels; bet es to saku attiecībā uz Kristu un Baznīcu!” ( Ef 5, 31-32)
Vatikāna II konvila dokumentā „Gaudium et spes” teikts: “Dziļā dzīves un mīlestības kopība laulībā, kas ir Radītāja dibināta un apveltīta ar saviem īpašiem likumiem, tiek noslēgta ar laulības derību, t.i., ar neatsaucamu personisku piekrišanu. Tādā veidā ar personisku un brīvu aktu, laulātajiem savstarpēji sevi dodot un vienam otru pieņemot, rodas institūcija, kas ir saskaņā ar Dieva gribu un kas ir spēkā arī sabiedrības priekšā. Šīs vinculum sacrum[2] – kā pašu laulāto un viņu pēcnācēju labā, tā arī sabiedrības labā – nav pakļautas cilvēku patvaļīgiem ieskatiem, jo pats Dievs ir autors laulībai, kas ir apveltīta dažādiem labumiem un mērķiem [bonis ac finibus]..” [3] Pāvila VI enviklika „Humanae vitae”: “Tāpēc laulība nav nejaušības sekas vai neapzinātu dabisko spēku evolūcijas produkts: tā ir Radītāja iedibināta saprātīga institūcija, lai īstenotos Viņa mīlestības iecere cilvēcē.”[4]
Pasaulē ir sastopami divi fundametāli aicinājumi – laulība un atturība no dzimumdzīves debesvalstības dēļ. Abas šīs realitātes – gan Laulības sakraments, gan jaunavība Dieva valstības dēļ – nāk no Kunga. Viņš pats piešķir tām nozīmi un nepieciešamo žēlastību dzīvot tās saskaņā ar Viņa gribu. Latīņu ritā laulību svinēšana starp diviem ticīgajiem katoļiem parasti (bet ne vienmēr) notiek Svētās Mises laikā, tādēļ ka visi sakramenti ir saistīti ar Kristus Lieldienu noslēpumu. Ļoti svarīgi, lai nākamie laulātie draugi sagatavotos Laulības sakramenta svinēšanai, vispirms saņemot Gandarīšanas sakramentu, kā arī pirms tam izdzīvojot saderināšanās laiku un saņemot labu katehēzi.
Kandidāti uz priesterību gatavojas sešus gadus Garīgajos semināros, tomēr gatavošanās laulībai parasti aprobežojas ar īsu katehēzi! Bet atbildība Dieva priekšā ir līdzīga! Saskaņā ar latīņu tradīciju, laulātie kā Kristus žēlastības kalpotāji piešķir viens otram Laulības sakramentu, apliecinādami savu piekrišanu Baznīcas priekšā.Laulību derību noslēdz vīrs un sieva, kas ir kristīti un brīvi, lai noslēgtu laulību, un kas savu piekrišanu izsaka labprātīgi.
“Būt brīvam” nozīmē:- neviens nav piespiests;- nepastāv nekādi šķēršļi, raugoties no dabiskā vai Baznīcas likuma viedokļa. Šī iemesla dēļ (vai citu iemeslu dēļ, kas laulību dara nederīgu vai nenotikušu), Baznīca pēc tam, kad apstākļus izskatījis kompetents Baznīcas tribunāls, var izsludināt “laulības nederīgumu”, proti, ka šī laulība nekad nav pastāvējusi. Šajā gadījumā laulības slēdzēji ir brīvi precēties, tomēr respektējot dabiskos pienākumus, kurus nosaka iepriekšējā kopdzīve. Laulāto piederība dažādām konfesijām nav nepārvarams šķērslis laulības noslēgšanai, ja viņiem izdodas dalīties tajā, ko katrs no viņiem savā kopienā saņēmis, un ja viņi mācās viens no otra, kādā veidā otrs cilvēks apliecina dzīvē savu uzticību Kristum.
Laulībās, kas tiek noslēgta starp katoli un nekristīto, laulātajam, kas ir katolis, ir īpašs uzdevums:  “Jo ticīgā sieva svētī neticīgo vīru, un ticīgais vīrs svētī neticīgo sievu.” ( 1 Kor 7, 14)  Ir liels prieks laulātajam – kristietim un Baznīcai, ja šī “svētdarīšana” ved pie brīvas otrā laulātā pievēršanās kristīgajai ticībai.

Laulības saites ir nostiprinājis pats Dievs, tā ka noslēgtu un miesā īstenotu laulību starp kristītajiem nekad nevar šķirt. Šīs saites, kas rodas no laulāto brīvās cilvēciskās rīcības un no īstenotas laulības, tagad ir neatceļamas un ir pamats derībai, kuru nodrošina Dieva uzticība. Baznīcai nav varas nostāties pret šo dievišķās gudrības noteikto kārtību.

Jāatcerās, ka mīlestība ir atvērta auglībai.

Laulāto mīlestība pēc savas dabas prasa neaizskaramu uzticību. To nosaka abpusējā sevis dāvāšana. Mīlestība vēlas būt spēkā uz viesiem laikiem. Tā nevar būt tikai “līdz jauna lēmuma pieņemšanai”. Tomēr pastāv apstākļi, kuros laulāto kopdzīve dažādu iemeslu dēļ kļūst praktiski neiespējama. Tādos gadījumos Baznīca atļauj laulāto fizisku šķiršanu un kopdzīves pārtraukšanu. Dieva priekšā laulātie paliek vīrs un sieva, viņi nav brīvi, lai noslēgtu jaunu laulību. Tomēr, izlīgšana ir vislabākais risinājums. Draudze ir aicināta šādiem cilvēkiem palīdzēt.
Sīkāku informāciju meklējiet KBK 1601 – 1666; vai Internetā www.catholic.lv/Katehisms/Index.html
 [1] Pijs XI. Enciklika „Casti Connubii”. (1930.gada 31.decembrī). Reigas Archidiecēzes Kūrijas izdavums. Reigā. 1931, #7.
[2] vinculum sacrum – svētās saites (lat.val.).
[3] GS 48.
[4] HV 8.
  1. Jāpiesakās 6 mēnešus iepriekš pie priestera.
  2. Jāsatiekas ar priesteri, lai pārrunātu par laulību.
  3. Jāapmeklē ticības mācības kursa 8 nodarbības.
  4. Jāapmeklē Saderināto un iemīlējušos tikšanās kursus.
  5. Mājas lapa: http://www.laulatiem.lv
  6. Jāapmeklē konsultāciju par Dabīgo ģimenes plānošanu (ir iekļauta Saderināto kursos).
    Pieteikšanās:
    Mob. Tel.: 266 96 147 (Baiba) 29191860 (Marks)                                                    
  7. Jāiesniedz sekojoši dokumenti laulības reģistrēšanai (ja nav jau reģistrējušies CAR):
    • aizpildītu iesnieguma formu laulības reģistrācijai
    • laulājamo pasu kopijas, uzrādot oriģinālu
    • dzīvesvietas deklarācijas
    • ārsta izziņu par veselības stāvokli
    • liecinieku pasu kopijas, uzrādot oriģinālu
    • kvīts par valsts nodevas samaksu Ls 5,- apmērā.
      Iemaksas mērķis: Valsts nodeva par laulības reģistrāciju.
  1. Tiem katoļiem un pareizticīgajiem, kuri jau iepriekš bija precējušies, bet nebija laulājušies baznīcā – iepriekšējās civillaulības šķiršanas apliecība vai tiesas sprieduma noraksts.
  2. Ja iepriekšējais laulātais draugs ir miris – viņa miršanas apliecība.
  3. Dienu vai divas pirms laulībām ir jāsaņem Izlīgšanas sakraments (grēksūdze) un jāpieņem Sv. Komūnija.
 Septiņi sakramenti skar visus posmus un visus svarīgākos brīžus kristieša dzīvē: caur tiem mēs piedzimstam kristiešu ticības dzīvei, pieaugam tajā, caur tiem mēs tiekam dziedināti un saņemam sūtību. Šajā ziņā pastāv zināma līdzība starp dabiskās dzīves posmiem un garīgās dzīves posmiem.
Katoliskās Baznīcas katehisms, 1210
Pateicoties Svētajam Garam, kas ieved Baznīcu “visā patiesībā” ( 16,13), Baznīca, būdama uzticīga Dieva noslēpumu pārvaldītāja, soli pa solim ir atpazinusi šo no Kristus saņemto dārgumu krātuvi un noteikusi šo dārgmantu “piešķiršanu”, tāpat kā tas bijis ar Svēto Rakstu kanonu un ticības mācību. Tādējādi Baznīca gadsimtu gaitā ir atzinusi, ka liturģisko ritu vidū septiņi tiešā nozīmē ir Kunga iedibināti sakramenti.
Sakramenti ir “Baznīcas” sakramenti divējādā nozīmē: tie pastāv “caur Baznīcu” un “Baznīcas labā”. Tie pastāv “caur Baznīcu”, jo tā pati ir Kristus darbības sakraments, Kristum darbojoties Baznīcā, pateicoties Svētā Gara nosūtīšanai. Un tie pastāv “Baznīcas labā”, tie ir “sakramenti, kas veido Baznīcu“, jo cilvēkiem tie atklāj un piešķir, it īpaši Euharistijā, vienotības ar Dievu-Mīlestību, kas ir viens Dievs trijās Personās, noslēpumu.
 Katoliskās Baznīcas katehisms, 1117-1118

 

Dievkalpojumu kārtība

svmei (2)

Meinards Aglonas svētceļnieki http://youtu.be/njR3OYcaIQ8

 

PAR DIEVA ŽĒLASTĪBU

Ar saviem vien spēkiem mēs nevaram iemantot debesu valstību, jo šis mērķis ir pārdabisks. Tādēļ mums ir nepieciešama Dieva žēlastība.

Palīdzētāja žēlastība apgaismo mūsu prātu un iedvesmo gribu, lai mēs darītu to, kas nepieciešams dvēseles pestīšanai. Tādu žēlastību Dievs dod katram cilvēkam. Daudz labu domu un vēlēšanos rodas cilvēku dvēselē ik dienas un to nedrīkst ignorēt. “Lūk, es stāvu pie durvīm un klauvēju. Ja kāds sadzirdēs manu balsi un atvērs man durvis, es pie viņa ieiešu un turēšu ar viņu vakarmielastu um viņš ar mani” (Atkl. 3, 20). Cilvēkam ir pienākums ne tikai darboties līdzi Dieva žēlastībām, bet arī bieži pašam lūgt Dieva palīdzību. 

Dieva žēlastība ir pārdabiska palīdzība, ko Dievs dod cilvēkam, lai viņš varētu iemantot mūžīgo dzīvi. Dievs dod gan palīdzētāju, gan svētdarītāju žēlastību.

Jēzus sacīja: “Patiesi Es jums saku: ja jūs neatgriežaties un netopat kā bērni, tad jūs nenāksit Debesu valstībā. Tāpēc, kas pats pazemojas kā šis bērns, tas ir lielākais Debesu valstībā.

Der atcerēties, ka:

1) meklējot Dievu,cilvēkam ir nepieciešama palīdzētāja žēlastība,

― lai spētu ticēt pārdabiskajām patiesībām,

― lai rastu mīlestību un paļāvību uz Dievu,

― lai spētu nožēlot savus grēkus;

2) dzīvojot ar Dievu,ir atkal un atkal jālūdz viņa palīdzība,

lai izturētu labā

lai arī nāves brīdī atrastos Dieva žēlastībā.

Kas Dievu klausa, tiem Dievs dāvā speciālu balvu, t.i., svētdarītāju žēlastību, kas cilvēkus vieno ar Dievu un dara tos par “dievišķās dabas dalībniekiem”(2. Pēt. 1, 4). Tas ir liels, brīnišķīgs noslēpums, jo, dzīvojot vienotībā ar Dievu, cilvēka dvēselē nemanāmi rit pārdabiskā dzīve.

Svētdarītāja žēlastība dara mūs tīrus no grēkiem, iesvētī mūsu dvēseli par Dieva mājokli, padara mūs par Dieva bērniem un dod tiesības uz debesu valstību.Šo žēlastību cilvēks saņem kristības Sakramentā, bet viņš var to arī pazaudēt, ja iekrīt smagā grēkā. Tāpēc, ja esam smagi apvainojuši Dievu, mums tas sirsnīgi jānožēlo, apņemoties pie pirmās izdevības grēkus izsūdzēt. Tā mēs jau tūlīt varam atgūt Dieva žēlastību.

PAR LABIEM DARBIEM UN TIKUMIEM

Lai sasniegtu mūžīgo dzīvi, nepietiek tikai sargāties no ļauna, bet jādara arī labi darbi.                     “Tāpat arī ticība, ja tai nav darbu, tā pati par sevi ir nedzīva.”   (JĒKABA VĒSTULE 2:17) 

    Pie vislabākajiem darbiem pieskaitāmi:

  • 1)      Dieva godināšana,
  • 2)      gandarīšanas darbi,
  • 3)      tuvākmīlestības darbi.

Bieži darot labus darbus, mēs iegūstam attiecīgus ieradumus jeb tikumus.                           Visi labie ieradumi jābalsta uz četriem pamattikumiem, kuri ir šādi:

1)  gudrība, 2 ) taisnība, 3) mērenība, 4) drosme.

Svarīgi ir iegūt morāliskus tikumus, kas ir pretēji cilvēku galvenajiem grēkiem. Šie tikumi ir pazemība, devība, šķīstība, labvēlība, sātība, lēnprātība, cītība labos darbos.

Tomēr par visiem tikumiem svarīgāki ir trīs teoloģiskie jeb dievišķie tikumi: ticība, cerība un mīlestība, jo tie mūs īpašā veidā saista ar Dievu un ir nepieciešami dvēseles pestīšanai. Dievišķos tikumus nav iespējams iemantot ar savām vien pūlēm, bet, kad cilvēks patiesi pēc tiem tiecas, Dievs viņam dāvā šo žēlastību. Šo tikumu saturs ir: Dieva atzīšana, paļāvība uz Dieva labvēlību un Dieva mīlēšana vairāk par visu citu.

Lai veicinātu sevī dievišķos tikumus:

  1. a) apzinīgi un dievbijīgi lūdzies,
  2. b) uzticīgi un paļāvīgi pildi Dieva gribu,
  3. c)nebaidies atzīt savu ticību vārdos un darbos. 

Sakramenti ir Kristus iedibināti

Sakramenti ir Kristus iedibināti, un to ir septiņi, proti:
  1. Kristības,
  2. Iestiprināšanas,
  3. Euharistijas,
  4. Gandarīšanas,
  5. Slimnieku svaidīšanas,
  6. Ordinācijas
  7. Laulības sakraments.
SAKRAMENTI, KAS IEVADA KRISTĪGAJĀ DZĪVĒ:

 

SAKRAMENTI, KAS DZIEDINA:

 

SAKRAMENTI, KAS KALPO TICĪGO KOPĪBAI UN SŪTĪBAI:

 

esiet žēlīgi, kā jūsu Tēvs ir žēlīgs.(Lk 6:36)

  • Žēlsirdības stunda- šajā stundā dvēselei neko neatteikšu!
  • Pirms pāris gadiem uz Dieva Žēlsirdības sanktuāriju Krakovā – Lagevņikos – atbrauca jūrnieks, kurš, skaidrojot iemeslu, kāpēc apmeklē svētīgās māsas Faustīnas kapu, pastāstīja šādu gadījumu. Reiz ar savu kuģi viņš nonāca Filipīnās. Izkāpis krastā, jūrnieks ievēroja dīvainu vietējo salas iedzīvotāju izturēšanos.

  • Bija tieši plkst. 15, kad pamanīja, ka vieni pārmet krustu, citi apstājas un brīdi pavada lūgšanā, vēl citi noskūpsta krustu, kas karājās pie krūtīm. Filipīniešu izturēšanās viņam šķita noslēpumaina. Sākumā viņš domāja, ka izskaidrojums jāmeklē eksotiskās tradīcijās vai veidā, kā iedzīvotāji ir pielāgojušies dzīvei uz salas. Viņa izbrīns un interese pieauga, kad, skatoties TV programmu, plkst. 15 viņš ekrānā ieraudzīja Žēlsirdīgā Jēzus attēlu. Sāka jautāt un uzzināja arī par to, ka daudzi filipīnieši nēsā pulksteņus, kuri ir speciāli ieprogrammēti, lai signalizētu dienas trešo stundu. Kad viņš pajautāja, ko tas viss nozīmē, izdzirdēja atbildi: “Mēs pieminam Žēlsirdības stundu, kuru Kungs Jēzus poļu klostermāsai Faustīnei lūdza atzīmēt.” Savu atbildi jūrnieks noslēdza ar secinājumu: “Vajadzēja aizbraukt uz Filipīnām, lai uzzinātu par lūgšanu Žēlsirdības stundā, par māsu Faustīnu, par Dieva Žēlsirdības sanktuāriju. Filipīniešiem pateicos par to, ka ierados Lagevnikos.”Ļoti daudzi cilvēki visā pasaulē, ne tikai Filipīnās, godina Kunga Jēzus nāves brīdi (plkst. 15), kuru Viņš pats ir nosaucis par lielās žēlsirdības stundu (Dienasgrāmata 1320). Žēlsirdības stunda ir viena no Dieva žēlsirdības kulta formām, kuras Viņš cilvēcei ir nodevis caur svētīgo māsu Faustīni. Tā izcelsme ir saistīta ar ieteikumiem, kurus māsa saņēma Krakovā 1937. gada oktobrī.
  • Trešajā stundā,” viņai tad teica Kungs Jēzus, “lūdz manu žēlsirdību, jo īpaši grēciniekiem, un kaut īsu brīdi iegremdējies manās ciešanās, jo īpaši pamestībā, ko piedzīvoju nāves brīdī.” (Dienasgrāmata 1320) Ieteikumu pagodināt Viņa nāves stundu Kungs Jēzus atkārtoja pāris mēnešus vēlāk, vēlreiz pasakot tā mērķi, pagodināšanas veidu un sasaistot to ar apsolījumu. “Cik reižu izdzirdēsi, ka pulkstenis sit trešo stundu,” teica māsai Faustīnei, “visa iegremdējies manā žēlsirdībā, pielūdzot un slavējot to; piesauc Viņa visspēcību visai pasaulei, bet jo īpaši nabaga grēciniekiem, jo tajā brīdī tā tika plaši atvērta visām dvēselēm.” (Dienasgrāmata 1572)

Iepazīstinot ar šo Dieva žēlsirdības kulta formu, Kungs Jēzus vienlaikus pamācīja, kā to svinēt. Viņš ilgojas, lai šajā stundā:- kaut īstu brīdi apdomātu Viņa mokas, jo īpaši pamestību nāves brīdī;- lūgtu Dieva žēlsirdību visai pasaulei, bet jo īpaši grēciniekiem;- iegremdētos Dieva žēlsirdībā, to pielūdzot un slavējot, jo šajā stundā tā vispilnīgāk atklājās un vēlas sevi dāvāt cilvēkiem.Turklāt Kungs Jēzus māsai Faustīnei deva arī konkrētus ieteikumus, kā lūgties Žēlsirdības stundā: “Centies šajā stundā lūgties Krusta ceļu, cik lielā mērā Tavi ikdienas pienākumi tev to ļauj; bet, ja nevari apcerēt Krusta ceļu, tad vismaz uz brīdi ieej kapelā un pagodini manu Sirdi, kura ir žēlsirdības pilna Vissvētākajā Sakramentā; bet, ja nevari ieiet kapelā, lūdzies tur, kur esi, kaut īsu brītiņu.” (Dienasgrāmata 1572)

Viņš minēja arī trīs izšķiroši svarīgus aspektus, kas jāievēro, lai šajā stundā izteiktās lūgšanas tiktu uzklausītas:- lūgšanai ir jābūt izteiktai pēcpusdienā plkst. 15. Kunga Jēzus nāves brīdis;

– lūgšanai ir jābūt vērstai tieši uz Kungu Jēzu, tātad nevis uz Dievu Tēvu, Dievmāti vai svētīgo māsu Faustīni. Šajā stundā mēs varam lūgties kopā ar Mariju, kas stāv krusta pakājē, bet nevis caur viņas starpniecību, kopā ar svētīgo māsu Faustīnu, bet nevis caur viņas starpniecību;

– lūgšanās mums ir jāatsaucas uz Kunga Jēzus sāpīgo ciešanu nopelniem. Tāpēc visbiežāk lūdzamies, izmantojot vārdus: “Tavu sāpīgo ciešanu nopelnu dēļ lūdzam Tevi, Kungs, par…”

Tam, ko lūdzam, ir jābūt saskaņā ar Dieva gribu, kas izriet no katras lūgšanas dabas, bet pašai lūgšanai ir jābūt uzticīgai, pastāvīgai un savienotai ar darbīgu tuvākmīlestību, kas ir patiesa Dieva žēlsirdības dievkalpojuma noteikums.

Šādi praktizētu lūgšanu Dieva žēlsirdības stundā Kungs Jēzus saistīja ar apsolījumu dot visādas žēlastības un labumus jau zemes virsū. Viņš teica: “Šajā stundā neko neatteikšu dvēselei, kas mani lūgs, atsaucoties uz manām ciešanām.” (Dienasgrāmata 1320) “Šajā stundā visu izlūgsi sev un citiem.” (Dienasgrāmata 1572)

Lai atzīmētu Žēlsirdības stundu, nav speciāli jādodas uz baznīcu, var lūgties visur: darbā, uz ielas, mājās… Šeit nav svarīga lūgšanas vieta, bet gan atslēgšanās no ikdienas nodarbēm, kaut uz brīdi, lai domās un ar sirdi nostātos mirstošā Jēzus priekšā, lai savienotos ar Viņu Viņa nāves brīdī. To vajag darīt pēcpusdienas trešajā stundā, nevis naktī, jo Kunga Jēzus nāves brīdis ir plkst. 15. Katra reāli izdzīvota Kristus nāves stunda šajos platuma grādos ir laiks, ko veltīt kaut īsai lūgšanai vienotībā ar Jēzu, kas mirst pie krusta.

Vajag arī atcerēties, ka Žēlsirdības stundas praktizēšana balstās uz Kunga Jēzus ciešanu pārdomāšanu un Dieva žēlsirdības izlūgšanu pasaulei. Šīm pārdomām var pievienot Dieva Žēlsirdības kronīti, bet tas nav obligāti. Kronīša lūgšanās plkst. 15 vēl nenozīmē Žēlsirdības stundas praktizēšanu, jo tā ir lūgšana, kas ir vērsta uz Dievu Tēvu, bet lūgšanai Žēlsirdības stundā ir jābūt vērstai uz Kungu Jēzu. Līdz ar to, ja kāds plkst. 15 lūdzas Dieva Žēlsirdības kronīti, tas nepraktizē lūgšanu Žēlsirdības stundā. Jo tās ir divas atšķirīgas Dieva Žēlsirdības kulta formas. Lūgšana Žēlsirdības stundā var būt tikai Jēzus nāves brīdī (plkst. 15), un tai ir jāizpilda noteikumi, kurus minēju iepriekš, savukārt Dieva žēlsirdības kronīti var lūgties katrā dienas vai nakts brīdī. Plkst. 15 ir priviliģēts laiks Dieva žēlsirdības dievkalpojumos.

Šajā stundā Dieva žēlsirdības apustuļi visā pasaulē vienojas lūgšanā, cenšoties garā pārcelties uz Golgātu, nostāties pie Kunga Jēzus krusta, līdzās Viņa un mūsu Mātei, lai kontemplētu Viņa žēlsirdīgās mīlestības uz cilvēku noslēpumu un Viņa sāpīgo ciešanu nopelnu dēļ lūgtu žēlsirdību visai pasaulei, bet jo īpaši grēciniekiem. Tāpēc, ka šajā stundā – teica Kungs Jēzus – “žēlsirdība tika plaši atvērta visām dvēselēm” (Dienasgrāmata 1572) un tā ir “lielas žēlsirdības visai pasaulei stunda” (Dienasgrāmata 1320).

 

Lūgšanas palīgs piedāvā soli pa solim lūgties Rožukroņa lūgšanu – “Tēvs mūsu”, “Esi sveicināta…”, “Gods lai ir Tēvam…”, apcerot katru noslēpumu.

Lūdzoties Rožukroni, pārdomājam, kāda bija mūsu Kunga Jēzus Kristus dzīve. Rožukroņa lūgšana ir sadalīta četrās daļās:

  1. Priecīgā daļa – par Jēzus piedzimšanu un bērnību,
  2. Gaismas daļa – par Jēzus dzīvi virs šīs zemes,
  3. Sāpīgā daļa – par Jēzus ciešanām un nāvi,
  4. Augstās godības daļa- par Jēzus augšāmcelšanos un Debesu godību.
  • otrdienās un piektdienās – Sāpīgo daļu, ceturtdienās – Gaismas daļu,
  •  trešdienās un svētdienās – Augstās godības daļu.
  • pirmdienās un sestdienās lūdzas Rožukroņa Priecīgo daļu,

Katra no Rožukroņa daļām ir sadalīta piecos noslēpumos, kuros apceram Jēzus un Marijas dzīves notikumus.

Jaunajā tīmekļa vietnē katrai nedēļas dienai atbilstošā Rožukroņa daļa parādās automātiski, taču lietotājs var izvēlēties arī citu pēc savas izvēles.

Tāpat iespējams izvēlēties lasīt katras “Esi sveicināta..” pilnu tekstu, ieklikšķinot rūtiņā blakus izvēlnei “Sākt”.

Interneta mājas lapā http://www.theHolyRosary.net pieejama arī Litānija Vissvētākajai Jaunavai Marijai.

Svēto ercenģeļu Miķeļa, Gabriela un Rafaela svētki – 29 septembrī


Svēto ercenģeļu svētkus Baznīca svin jau no 5. gadsimta, kad Romas ziemeļaustrumos tika iesvētīta bazilika svētā Miķeļa godam. Vecā Derība vairākkārt piemin Miķeli jeb Mihaelu un Gabrielu; par eņģeli Rafaelu mēs uzzinām no Tobija grāmatas.

Jaunajā Derībā eņģelis Gabriels pasludina Jāņa Kristītāja un Jēzus dzimšanu, savukārt erc­eņģelis Miķelis ir attēlots kā Debesu armijas vadonis un sātana uzvarētājs lielajā cīņā laiku beigās. Šīsdienas svētkos tiek godināti visi eņģeļi, kas ir Dieva vēstneši, atklāj Kunga gribu, izpilda Viņa pavēles, dzied un slavē Viņa godību un kam ir uzticēta gan atsevišķu cilvēku, ģimeņu, draudžu un diecēžu, gan visas Baznīcas aizsardzība.

Erceņģelis Miķelis (t. Pēteris Upenieks MIC sprediķis Rīgas sv. Jēkaba katedrālē (Ņemts no avīzes “QUIS UT DEUS”))

Par sv. Miķeļa Ercenģeļa cīņu ar sātanu Jēzus mīļākais māceklis sv. Jānis savā atklāsmes grāmatā raksta: “Tad debesīs izcēlās karš. Miķelis un viņa eņģeļi sāka karu ar pūķi. Un pūķis un viņa eņģeļi karoja. Bet viņam nepietika spēka un tie zaudēja savu vietu debesīs.

Milzu pūķis tika satriekts- sensenā čūska, ko sauc par velnu un sātanu, kas maldina visus pasaules iedzīvotājus – viņš tika nomests un līdz ar viņu nomesti viņa eņģeļi” (Atkl. 12,7-9).

Ja tiek pieminēts Miķelis, tad tiek pieminēts arī viņa pretinieks Lucifers. Miķelis ir cīnītājs gars un kas piekrīt viņam, tam jācīnās kopā ar viņu. Tā cīņa, kas iesākta debesīs, turpinās virs zemes. Jācīnās ikvienam kristietim. “Jo mūsu cīņa nav pret miesu un asinīm, bet pret varām un spēkiem, pret šīs tumsas pasaules valdniekiem un ļaunuma gara spēkiem debesīs” (Ef.6,12).

Mēs nedrīkstam ļaunajiem gariem piedēvēt visu, ko tikai ļaunu novērojam pasaulē, bet nedrīkstam arī ignorēt patiesību par ļauno garu eksistenci. Baznīcas svētības ir paredzētas tam, lai ļaunajam garam nebūtu varas pār cilvēku un citiem priekšmetiem.

Pravieša Daniela grāmatā lasām svarīgas ziņas par Ercenģeļa Miķeļa darbību virs zemes. “Tad man palīgā nāca Miķelis, viens no augstākajiem debesu virsaišiem” (Dan.10,13). Tas pats pravietis raksta arī par pasaules galu: “Tanī laikā pacelsies Miķelis, lielākais eņģeļu virsaitis, kas aizstāvēs savas tautas dēlus. Būs lielas apspiešanas, kādas vēl līdz šim nebūs bijušas, kamēr vien tautas ir pastāvējušas, līdz pēdējam laikam. Bet tava tauta, visa, kas grāmatā ir atzīmēta, tanī laikā tiks izpestītā” (Dan 12,1). Erceņģelim Miķelim sargāšanai tika uzticētā Izraēla tauta. Visi kristieši ir izraēļi pēc gara. Miķelis laiku gaitā tika izvēlēts daudzām kristiešu valstīm un baznīcām par debesu aizbildni. Apustuļu darbu grāmatā 12. nodaļa apraksta kā svētajam apustulim Pēterim parādījās eņģelis cietumā un izveda viņu no cietuma. Arī tas bija svētais Erceņģelis Miķelis.

Sevišķs uzdevums svētajam Erceņģelim Miķelim par cilvēka dvēseli ir pēdējā cīņā – nāves brīdī. Erceņģelim Miķelim ir sevišķs uzdevums – stādīt dvēseli pēc nodzīvotās dzīves Dieva troņa priekšā. Priesteris bieži dodas pie mirstošiem, piedalās pēdējā cilvēka cīņā, tāpēc zinām, ka sv. Miķeļa aizbildniecība ir tik ļoti nepieciešama. Ja laimēta ir dvēseles pēdējā cīņa, tad viss ir iegūts. Bet šinī cīņā arī ļaunais gars izlieto visus spēkus, lai dvēseli iebaidītu un iegūtu sev. Jālūdz svētā Ercenģeļa Miķeļa aizstāvniecību par dvēseli pēdējā cīņā. Arī mūsu dvēseles reiz ieraudzīs šo debesu karapulku virsaiti mūsu nāves brīdī. Kaut jel šī tikšanās būtu laimīga!

Ludzas Romas katoļu draudzes izdevums “Tikšanās

Svētā Erceņģeļa Miķeļa litānija           

EKSORCISMS

Baznīca vienmēr ir sekojusi Glābēja vārdiem, ka “šī suga tiek izdzīta tikai ar lūgšanu un gavēšanu” (Mt. 17: 21), tas ir, ar pareizu svētcīnītāja dzīvi, pateicoties kurai kristietis atbilstoši pazemības mēram, sasniedz bezkaislību un saņem no Dieva dāvanu uzveikt ļaunos garus. Tikai bezkaislību sasniegušais ir spējīgs bez kaitējuma slimajiem un sev pašam stāties atklātā cīņā ar tumsas spēkiem. Tomēr pat senatnē tādu bija maz , bet par tagadējo laiku pat nav ko runāt. Tāpēc priesteris, pat pats dievbijīgākais, bet tāds, kurš uzdrīkstas pats, ar īpašu lūgšanu un svētdarbību (“ех opere operate”) palīdzību izdzīt ļaunos garus “ar Jēzu, Kuru sludina Pāvils” (Ap. d. 19: 13), riskē ne tikai sevi pakļaut viņu ņirgām, par ko brīdinoši vēstī Apustuļu darbu grāmata, bet iegrūst apsēsto vēl lielākās slimībās un ciešanās.

 Dēmonus varēja izdzīt tikai svētie, un ne no visiem pēc kārtas, bet tikai no tiem, uz kuriem viņiem norādīja Pats Kungs. Turklāt svētie izdziedināja “vienkārši” ar lūgšanu, lielāko tiesu, ar iekšējo, citiem neredzamo, retāk – ar ārējo , veicot Grēksūdzes, Slimnieku, Euharistijas noslēpumus, taču bez kādas īpašas eksorcisma kārtības , jo tāda jau tiek veikta pirms Kristību noslēpuma un pēc būtības tā ir viņu apzinātas atteikšanās no sātana un visiem viņa darbiem iesvētīšana.

Kungs aizliedza runāt apsēstajiem, un svētie tēvi kategoriski aizliedza klausīties viņos un stāties jebkādos kontaktos ar runājošajiem gariem, taču tagad izdzīšanas laikā dēmoni saņem pilnīgu “sludināšanas” brīvību, ievest klātesošos maldos, saindēt viņus ar savu ļaunuma, lepnības, miesisko kaislību utt. garu.

Lūk, daži svēto tēvu izteikumi šajā jautājumā. Svētītāja Romas Klementa vēstulē “Par jaunavību” askētiem norādīts “… apmeklēt ļauno garu apsēstos un noturēt par viņiem lūgšanas. Ar gavēni un lūgšanu lai izdzen, un ne ar skaistiem, izmeklētiem un daiļrunīgiem vārdiem, bet kā vīri, kuri no Dieva saņēmuši dziedināšanas dāvanu”.

“Viņš daudz sarunājās ar mums un ar īpašu spēku sprieda par garu izšķiršanu, sacīdams, ka daži dēmoni vēro mūsu kaislības un bieži vērš tās uz ļaunu. Un tā, bērni, – viņš mums teica, – kurš grib izdzīt dēmonus, tam vispirms jāuzvar kaislības: jo – kādu kaislību kurš uzveiks, tādu dēmonu arī izdzīs. Maz` pamazām jums jāuzveic kaislības, lai izdzītu šo kaislību dēmonus” .

Sirdsskaidrajam Jānim Kassianam Romietim sarunās “Par Dievišķajām dāvanām” atrodam sekojošo: “Atklātiem netikumiem nodevies cilvēks reizēm var veikt pārsteidzošas darbības un tāpēc tikt godāts kā svēts un Dieva kalps… un tas, kurš ir pārliecināts par sevi, ka viņam ir dziedināšanas dāvana, sirds lepnības pārņemts, piedzīvo vissmagāko kritienu. No šī rodas  dēmonu izlikšanās, ka šo cilvēku, kuriem patiesībā nav nekādu svētuma īpašību un nekādu garīgu augļu, svētums viņus dedzina un viņi spiesti bēgt no apsēstajiem” .

Sirdsskaidrais Barsanufijs Lielais: “Nav labi ar piepūli lūgties par to, lai saņemtu izdziedināšanu, nezinot, vai tev tas ir noderīgi” .  Vēl no viņa: “Runāt pretī dēmonam pieklājas ne visiem, bet tikai Dievā stiprajiem, kuriem pakļaujas ļaunie gari. Tāpat arī izdzīt viņus – tas ir lielu vīru darbs, – kuriem ir vara pār tiem. Vai gan daudzi no Svētajiem padzina velnu, līdzīgi kā Erceņģelis Mihails, kurš to izdarīja, jo viņam bija vara? Mums, nespēcīgiem, atliek tikai steigties pie Jēzus vārda” .

Sirdsskaidrais Jānis Pravietis uz lūgumu palūgties par apsēsto atbildēja: “Lai viņš arī pats gavē un lūdzas, cik var, tad arī tie, kuri par viņu lūdz, tiks uzklausīti, jo “daudz spēj taisna cilvēka lūgšana, darbodamās savā spēkā ” (Jēk. 5: 16), un Kungs teica: “Šī suga neiziet citādi, kā ar lūgšanu un gavēšanu” (Mt. 17: 21).

 Sirdsskaidrais Īzaks Sīrietis par pretī runāšanu ļaunajiem gariem: “Jo tu izej mācīt tos, kuriem ir jau seši tūkstoši gadu. Bet tas (tava pārdrošā pretimrunāšana) kalpo viņiem par ieroci, ar kuru viņi tevi varēs satriekt, neskatoties uz visu tavu gudrību un uz visu tavu saprātību” .

Svētlaimīgais Bulgārijas Teofilakts: “Tie, kuri atbrīvojušies no dēmoniem, kļūst vēl sliktāki, ja neizlabojas” .

Svētītājs Ignātijs: “Nav vajadzīgas nekādas eksorcisma lūgšanas: tās visas jau nolasītas pār katru no jums svētajā Kristībā. Vajag nodoties Dieva gribai un atzīt sevi par ikviena cilvēku un dēmonu uzbrukuma cienīgu : tad bailes pāries pašas no sevis…”

“Pieminiet savās lūgšanās slimojošo D., kuru Dieva ceļi ir nodevuši sātanam, lai viņas gars izglābtos… Garīgajā skatījumā tāds Dieva sods nebūt nekalpo par sliktu liecību cilvēkam: tādai nodošanai sātana rokās ir bijuši pakļauti daudzi lieli Dieva draugi… Apsēstība ir daudz mazsvarīgāka nekā kādas ienaidnieka domas pieņemšana, kas var uz mūžiem pazudināt dvēseli” .

Minētie svēto izteikumi daiļrunīgi liecina par viņu attieksmi pret mūsu tautai tik nopietnu jautājumu kā apsēsto dziedināšana.

Eksorcisms ir parādība no tās pašas garīgo prakšu rindas, kā tagad visos Rietumos citticībnieku vidū plaši izplatītais harizmātisms, “jaunā laikmeta kustība”, bet sekulārajā vidē – t.s. ekstrasensorika. Tas viss kropļo gan cilvēka dvēseli, gan miesu.

Kulta maģiskā uztvere ir viens no galvenajiem iemesliem kristīgās reliģijas izzušanai, tās izkropļojumiem, pagānisma, īpaši ateisma, okultisma un sātanisma pieaugšanai.

Augstākais kārdinājums cilvēkam – “noraut esības (Dieva, cilvēka, dabas) noslēpumu” un pašam kļūt “kā Dievam”, būt nepakļautam Dievam, vēl vairāk, censties pakļaut sev arī Pašu Dievu. Maģija ir neprātīgs mēģinājums realizēt tādu ideju – sava veida cilvēka psiholoģiska revolūcija pret Dievu.

  Saskaņā ar Svētajiem Rakstiem, pagānisma attīstības pēdējam solim jābūt visas pasaules valdnieka – antikrista, “grēka cilvēka”, netaisnā parādīšanās (2.Tes. 2: 3, 8) augstākajā un izcilākajā šī vārda nozīmē, “tā, ka Dieva templī sēdīsies viņš kā Dievs, izsludinot sevi par Dievu” (2. Tes. 2: 4) un darot viltus brīnumus ar maģijas un citu līdzekļu palīdzību.                                                                                           © BIBLOS

Eksorcists G. Amorts: velnam ir ļoti liela vara      Mana dzīve cīņā ar sātanu    kādas ir sekas tam, ka netiek runāts par dēmoniem?

ЛЮДИ И ДЕМОНЫ

PAR GRĒKU

Grēks ir Dieva vai Baznīcas baušļu apzināta un brīvprātīga pārkāpšana.

Cilvēks var apgrēkoties domās, vārdos un darbos, kā arī nepildot savus pienākumus.

Visi grēki nav vienādi: citi grēki ir mazi (ikdienišķie grēki), citi ir lieli (nāvīgie grēki).

Mazu grēku izdara tas, kas baušļus pārkāpj mazās lietās (vai arī svarīgās lietās, bet ne pilnīgi brīvi un apzināti).

Lielu grēku izdara tas, kas pilnīgi brīvi un apzināti pārkāpj baušļus svarīgās lietās.Vislielākie grēki ir tie, kas vērsti tieši pret Dievu vai apdraud cilvēku pestīšanu.

Ir jāsargās no ikviena grēka, jo grēkojot apvainojam Dievu un nopelnām sev sodu.           Par mazu grēku cilvēks nopelna laicīgo sodu šinī dzīvē vai šķīstītavā. Ar lielu grēku cilvēks zaudē svētdarītāju Dieva žēlastību, visus savus nopelnus un nokļūst pazudināšanas briesmās.

Bieži atkārtodams kādu grēku, cilvēks iegūst ļaunu ieradumu jeb netikumu.                         Ikviens netikums ir bīstams, jo no tā gaužām grūti atradināties.

Biežāk sastopamie cilvēku ļaunie ieradumi saucas septiņi galvenie grēki, proti: lepnība, skopums, nešķīstība, skaudība, nesātība, dusmas, kūtrums.

Lai sekmīgāk izvairītos no grēkiem:

1) lūdz palīdzību no Dieva,

2) bieži attīri savu sirdsapziņu grēksūdzē,

3) izvairies no grēka iemesliem,

4) centies arvien disciplinēt savu gribu un tieksmes,

5) ievirzi savus spēkus pozitīvā gultnē (atrodot arvien interesantu nodarbošanos, cenšoties pēc cildena mērķa).

Lūgšana pirms grēksūdzes Debesu Tēvs, Tu pazīsti mani līdz sirds dziļumiem – Tu zini katru manas dzīves mirkli. Tu radīji mani, lai es dzīvotu ar Tevi mūžībā. Es bieži par to aizmirstu, jo esmu vājš un nepastāvīgs. Es tik viegli sevi balinu(padaru baltu) un attaisnoju. Ak, Dievs, ļauj man sevi redzēt tā, kā Tu mani redzi. Lai es neizvairoties varētu izvērtēt savus nodomus, pēc kuriem es vados dzīvē. Apgaismo mani Dievs, lai es atpazītu savus grēkus, ar kuriem sagrēkoju pret Tevi un saviem tuvākajiem. Lai man pietiktu drosmes atzīt to, ka es slikti rīkojos, ka man ir vajadzīgas izmaiņas: rīcībā, domāšanā un atgriešanās veidā. Kungs, dod man, lūdzu, patiesas nožēlas un labošanās žēlastību, lai es varētu piedzīvot Tavas piedošanas prieku. Lai Tava žēlsirdība, Dievs, izārstē manas brūces un stiprina manu gribu, lai tā spētu pildīt Tavu gribu.

DIEVS IR MANS TĒVS

Žēlīgs ir Tas Kungs un taisns, žēlsirdīgs ir mūsu Dievs! (116:5 Ps)

Jeb vai jūs nezināt, ka netaisni neiemantos Dieva valstību? Nepievilieties! Ne netikli, ne elku kalpi, ne laulības pārkāpēji, ne malaki, ne vīriešu piegulētāji, ne zagļi, ne mantrauši, ne dzērāji, ne zaimotāji, ne laupītāji neiemantos Dieva valstību. Un daži no jums bija tādi. Bet jūs esat nomazgāti, jūs esat svēti kļuvuši, jūs esat taisnoti Kunga Jēzus Kristus Vārdā un mūsu Dieva Garā.  (Pāv. 1. Kor. 6:9-11)

Es esmu Tas Kungs, jūsu Dievs, tāpēc jums būs svētīties un būt svētiem, jo Es esmu svēts  (3 Moz. 11:44) “Runā uz visu Israēla bērnu draudzi un saki viņiem: topiet svēti, tāpēc ka Es, Tas Kungs, jūsu Dievs, esmu svēts!  (3 Moz. 19:2)

Un, kas griezīsies pie zīlniekiem un pareģiem, lai ar tiem kopā ielaistos netiklībā, to Es uzlūkošu ar dusmīgu vaigu un viņu izdeldēšu no viņa tautas vidus.  Tāpēc svētījieties un kļūstiet svēti, jo Es esmu Tas Kungs, jūsu Dievs. Un turiet Manus likumus un pildiet tos,- Es esmu Tas Kungs, kas liek jums būt svētiem! (3 Mozus 20:6-8) “Piemini sabata dienu, ka tu to svētī

SIRDSAPZIŅAS IZMEKLĒŠANA

  1. Kad pēdējo reizi biju pie grēksūdzes?
  2. Vai gandarījumu izpildīju?
  3. Vai es izlaboju nodarīto ļaunumu Dievam un tuvākajiem?
  4. Vai pieliku pūles, lai atbrīvotos no savām vājībām, netikumiem un atkarībām?

Izvērtējot savu rīcību, nostāsimies Dieva Vaiga priekšā un atbildēsim sev uz sekojošiem jautājumiem:

Pirmais un augstākais bauslis saka: Tev būs mīlēt Kungu, savu Dievu, ar visu savu sirdi, ar visu savu dvēseli un ar visu savu prātu.

  1. Vai es lūdzos no rīta un vakaros?
  2. Vai tā bija patiesa manas sirds saruna ar Dievu, vai tikai vienkārša formalitāte, rutīna?
  3. Vai es meklēju pie Dieva padomu, palīdzību ciešanās un kārdinājumos?
  4. Vai es domāju par to, kāda ir attiecībā uz mani Dieva griba?
  5. Vai es piedalos Sv. Misē svētdienās un svētku dienās, un vai es rūpējos par to, lai tajā piedalītos visi mani mājinieki?
  6. Vai es saviem tuvākajiem piedāvāju lūgties kopīgi?
  7. Vai es svētdienās nedaru nevajadzīgus darbus?
  8. Vai es atklāti apliecinu savu ticību, piedaloties svētdienas Sv. Misēs, publiskās procesijās un tad, kad man par to jautā?
  9. Vai materiāli atbalstu draudzes darbību?
  10. Vai interesējos par tās vajadzībām?
  11. Vai neizvairos no piedalīšanās darbos, kas saistīti ar draudzi un tās labā?
  12. Vai savu iespēju robežās piedalos lūgšanu grupās; grupās, kas rūpējas par bērnu un jauniešu katehizāciju?
  13. Vai atbalstu labdarības darbus, kas palīdz nabagiem; cilvēkiem, kas atrodas grūtos apstākļos?
  14. Vai cenšos iepazīt Baznīcas mācību caur atbilstošas literatūras lasīšanu; ņemot dalību rekolekcijās; piedaloties kādās grupās?
  15. Vai es mudinu uz to sev tuvus cilvēkus un bērnus?
  16. Vai es atsakos no horoskopiem, tarota kārtīm, zīlēšanas, maģijas, visāda veida okultisma un spiritisma (joga, transcendentālā meditācija, austrumu medicīna, homeopātiskām zālēm) idejām, ko sludina sektu pārstāvji, un esmu modrs par to, lai mani tuvinieki tur neiesaistītos?
  17. Vai lasu sistemātiski katoļu presi, klausos katoļu radio raidījumus un skatos katoļu televīzijas programmas?
  18. Vai oponēju, kad tiek zaimots Dievs un netaisnīgi kritizēta Baznīca?

Otrais vissvarīgākais bauslis saka: Tev būs mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu. Mīliet viens otru, tā kā Es jūs esmu iemīlējis (sal. J 13, 34) Kas saka, ka mīl Dievu, bet savu tuvāko neieredz, ir melis (sal. 1J 4, 20)

  1. Vai es cienu savus vecākus?
  2. Vai es viņus neaizvainoju, neignorēju, vai es rūpējos par viņu vajadzībām?
  3. Vai es par viņiem lūdzos?
  4. Vai es bērniem nerādu sliktu piemēru (lādēšanās, pārmērīga alkohola lietošana, nepiedienīgi joki, vardarbība, pārāk daudz laika pavadīšana televizora priekšā)?
  5. Vai es rūpējos par bērniem, audzinot tos tā, lai viņi cienītu paši sevi un citus?
  6. Vai es zinu, kādas filmas viņi skatās?
  7. Kādas grāmatas un žurnālus viņi lasa?
  8. Ar ko kopā viņi pavada laiku?
  9. Ko viņi dara ar saņemto naudu?
  10. Kur pavada brīvo laiku?
  11. Vai es neesmu pārāk pielaidīgs attiecībā uz viņu morālajiem pārkāpumiem (slinkumu, pašmīlību, tuvāko ignorēšanu, vardarbību, zagšanu, žūpošanu)?
  12. Vai es interesējos par bērnu uzvedību skolā, vai prasu no viņiem cieņu pret skolotājiem, mājasdarbu izpildīšanu?
  13. Vai es par daudz nejaucos iekšā pieaugušo bērnu ģimenes dzīvē, izraisot konfliktus?
  14. Vai dzīvoju saticībā ar brāļiem un māsām, radiniekiem un kolēģiem skolā un darbā?
  15. Vai es labvēlīgi attiecos pret kaimiņiem un darba kolēģiem?
  16. Vai manī nav pretenziju un aizvainojumu pret viņiem?
  17. Vai es neapskaužu viņu panākumus, neatriebjos, neizraisu nesaprašanos?
  18. Vai uzcītīgi pildu savus pienākumus darbā?
  19. Vai neaizturu vai nesamazinu pienākošos samaksu par darbu?
  20. Vai nekaitēju savai veselībai smēķējot un lietojot alkoholu?
  21. Vai es netērēju savu naudu azarta spēlēs (loterijas, kāršu spēles)?
  22. ai es nevadīju mašīnu alkohola reibumā vai ar pārāk lielu ātrumu?
  23. Vai es lietoju narkotikas vai tās piegādāju citiem cilvēkiem?
  24. Vai es kādam esmu iesitis vai piekāvis?
  25. Vai es izvairos no nepiedienīgas sabiedrības?
  26. Vai es neesmu bijis par iemeslu savas vai citas ģimenes sašķelšanai?
  27. Vai esmu tīrs domās un vēlmēs?
  28. Vai es neskatos pornogrāfiskas filmas, vai es nepērku tādus žurnālus?
  29. Vai es netīksminos par nepiedienīgām sarunām, jokiem?
  30. Vai nepārkāpu laulību?
  31. Vai cienīju ieņemto dzīvību?
  32. Vai neesmu izdarījusi abortu vai citus pierunājusi to izdarīt?
  33. Vai es neesmu piesavinājies svešu mantu, publisku īpašumu, vai neesmu to bezrūpīgi bojājis?
  34. Vai es neesmu piekritis pieņemt kukuli?
  35. Vai es atdodu parādus, to, ko esmu aizņēmies?
  36. Vai es neesmu mantkārīgs un augstprātīgs?
  37. Vai es sevi nestādu augstāk par citiem?
  38. Vai es nevēlos vienmēr palikt pie sava un lai visi pievērstu uzmanību tikai man?
  39. Vai es protu piedot; vai es esmu saprotošs un pacietīgs; vai es protu piekāpties un citiem pakalpot?
  40. Vai es palīdzu ikdienas mājas darbos?
  41. Vai es neizvairos no atbildības par vietējo vai tautas dzīvi?
  42. Vai es neesmu balsojis par politiskām frakcijām un cilvēkiem, kuru programmas neatbilst katoliskajai mācībai?
  43. Vai es ievēroju mērenību ēdienreizēs?
  44. Vai es nepērku pārāk dārgas un nevajadzīgas lietas?
  45. Vai es neatsaku cilvēkiem, kas lūdz pēc palīdzības?
  46. Vai es palīdzu citiem, īpaši maniem radiniekiem?
  47. Vai es, savu spēju robežās, atbalstu tos, kas ir nonākuši grūtībās, īpaši: vecus ļaudis, atraitnes, bāreņus, daudzbērnu ģimenes, bezpajumtniekus, slimos, tos, kam vajadzīga ārstēšanās, vai kataklizmu upurus?
  48. Vai es nemeloju un vai melu dēļ nav radies kāds zaudējums?
  49. Vai es neesmu runājis slikti par citiem, nenomelnoju viņus un nemetu aizdomu ēnu uz viņiem?
  50. Vai es neesmu apskaudis citus par viņu veiksmi?
  51. Vai es esmu turējis dotos solījumus?
  52. Vai man pietika drosmes aizsargāt taisnību?
  53. Vai es mēģināju attaisnot viedokli, kas varētu citiem kaitēt?
  54. Vai es neesmu izplatījis nepārbaudītas baumas?
  55. Vai es piektdienās atturējos no gaļas ēdieniem?
  56. Vai es Pelnu Trešdienā un Lielajā Piektdienā ievēroju stingro gavēni?
  57. Vai manī ir patiesa vēlme mainīt savu dzīvi, vai tikai vēlme saņemt grēku piedošanu?
  58. Kāda ir mana galvenā vājība?

GRĒKU NOŽĒLA

Dievs, mans Tēvs – Tavas mīlestības uz mani skarts, es nožēloju par savu nesavaldību. Dievs esi žēlīgs man grēciniekam, kas no visas sirds nožēlo. Dievs, kaut es Tevi nevaru saprast, tomēr mīlu pāri visam. Pāri visam, kas ir radīts, jo Tu esi Nebeidzamais Labums.

GRĒKSŪDZE

Grēksūdzi iesākam ar krusta zīmi un vārdiem: Lai top slavēts Jēzus Kristus!

  1. Pēdējo reizi biju pie grēksūdzes …
  2. Vislabo Dievu esmu apvainojis ar šādiem grēkiem: …………………….
  3. Pēc grēku izsūdzēšanas sakām:

Vairāk grēku neatceros, visus savus grēkus nožēloju, un lūdzu grēku piedošanu.

Gaidot priesteri izsakām pār mums grēku piedošanas formulu, lūdzamies šādiem vārdiem:

Dievs, esi man grēciniekam žēlīgs! vai : Dievs, apžēlojies par mani savā lielajā žēlsirdībā!

Par ikdienišķiem un nāvīgiem grēkiem

Kas teikts Katoliskās Baznīcas katehismā? „Tam, kas vēlas saņemt Kristu euharistiskajā Komūnijā, jāatrodas žēlastības stāvoklī. Ja kāds apzinās, ka ir darījis nāvīgu grēku, tad viņš nedrīkst pieņemt Euharistiju, iekams nav saņēmis grēku piedošanu Gandarīšanas sakramentā.” (KBK 1415)

Grēkus pienākas novērtēt pēc to smaguma. Šis grēku iedalījums nāvīgos un ikdienišķos grēkos, kas saskatāms jau Svētajos Rakstos (Sal.  1 Jņ  5, 16-17), tika pieņemts Baznīcas Tradīcijā. Cilvēku pieredze to apstiprina. Nāvīgs grēks  ir smags Dieva likuma pārkāpums, kas iznīcina cilvēka sirdī esošo pārdabisko mīlestību; tā rezultātā cilvēks novēršas  no Dieva – sava galamērķa un svētlaimes, priekšroku dodot nevis Dievam, bet gan kādam zemākam labumam. Ikdienišķs grēks  (lat.  veniale) neiznīcina mīlestību pavisam, kaut arī to apvaino un ievaino. Tā kā nāvīgs grēks mūsos skar dzīvības principu, kas ir mīlestība, tad ir nepieciešama jauna Dieva žēlsirdības iniciatīva un sirds atgriešanās, kas parasti īstenojas Gandarīšanas sakramentā.” (KBK 1854-1856)

Par nāvīgu un ikdienišķi grēku mēs varam spriest pēc savas sirdsapziņas. Un tieši šeit ir nepieciešama šī integrālā pieeja ticības dzīvei, ka nevis mēs vadāmies pāc kādu rokasgrāmatu priekšrakstiem vai speciālām „grēku tabulām”, bet, regulāri lasot Bībeli, Baznīcas dokumentus un garīgas grāmatas, dzīvojot aktīvu sakramentālo dzīvi draudzē, klausoties garīdznieku sprediķus, spējam izvērtēt, kas ir nāvīgs un kas nav nāvīgs grēks. Tas ir garīgā brieduma jautājums.

Balstoties uz Baznīcas mācību, ikdienišķus grēkus mēs nožēlojam un izsūdzam Svētās Mises sākumā, arī tad, kad izmeklējam savu sirdsapziņu. Nāvīgu grēku piedošanai ir nepieciešams Gandarīšanas sakraments. Lai arī nav tādu stingru priekšrakstu, būtu ieteicams, lai cilvēks, kuram šķiet, ka viņam nav nāvīgu grēku, vismaz reizi mēnesī pie grēksūdzes pieietu un izsūdzētu arī visus ikdienišķos grēkus. Jo bieži vien tieši grēksūdzē izgaismojas kāda mūsu dzīves šķautne un atklājas, ka kādu smagu grēku savā dzīvē neesam apzinājušies. Un tieši grēksūdzē Svētais Gars ar priestera starpniecību mums to atklāj. Tādējādi mēs varam pieņemt Svēto Komūniju katru reizi, kad piedalāmies Svētajā Misē, arī katru dienu.

ES ESMU dzīvības maize

27 Uzņemiet sevī nevis iznīkstošo barību, bet barību, kas paliek mūžīgai dzīvībai, kuru jums dos Cilvēka Dēls, jo Dievs Tēvs Viņu ir apzīmogojis.”
28 Tad tie Viņam sacīja: “Ko lai darām, lai mums būtu daļa pie Dieva darbiem?”
29 Jēzus atbildēja viņiem: “Tas ir Dieva darbs, ka jūs ticat Tam, ko Viņš ir sūtījis.”
30 Tad tie sacīja Viņam: “Kādu zīmi Tu rādi, lai mēs, to redzēdami, Tev ticam? Ko Tu darīsi?
31 Mūsu tēvi mannu ir ēduši tuksnesī, kā ir rakstīts: Viņš tiem ir devis ēst maizi no debesīm.”
32 Jēzus viņiem sacīja: “Patiesi, patiesi Es jums saku: nevis Mozus jums ir devis maizi no debesīm, bet Mans Tēvs jums dod īsto maizi no debesīm:
33 jo Dieva maize ir tā, kas nāk no debesīm un pasaulei dod dzīvību.”
34 Tie Viņam sacīja: “Kungs, dod mums vienmēr šo maizi!”
35 Jēzus sacīja viņiem: “ES ESMU dzīvības maize. Kas pie Manis nāk, tam nesalks, un, kas Man tic, tam neslāps nemūžam.
36 Bet Es jums to esmu sacījis: jūs to esat redzējuši, bet neticat.
37 Katrs, ko Tēvs Man dod, nāk pie Manis, un, kas nāk pie Manis, to Es tiešām neatstumšu.
38 Jo Es esmu no debesīm nācis, lai darītu, nevis ko Es gribu, bet ko grib Tas, kas Mani sūtījis,
39 bet tā ir Mana sūtītāja griba, lai no visa, ko Viņš Man devis, Es nenieka nezaudētu, bet to celtu augšā – pastarā dienā.
40 Jo tāda ir Mana Tēva griba, lai ikvienam, kas skata Dēlu un Viņam tic, būtu mūžīgā dzīvība un Es viņu celtu augšā pastarā dienā.”
41 Tad jūdi sāka kurnēt par Viņu, ka Viņš bija sacījis: Es esmu maize, kas no debesīm nākusi, –
42 un sacīja: “Vai Šis nav Jēzus, Jāzepa dēls, kā tēvu un māti mēs pazīstam? Kā tad nu Viņš saka: Es esmu nācis no debesīm.”
43 Bet Jēzus atbildēja viņiem: “Nekurniet savā starpā!
44 Neviens nevar nākt pie Manis, ja viņu nevelk Tēvs, kas Mani sūtījis, un Es viņu celšu augšā pastarā dienā.
45 Ir rakstīts praviešos: un tie visi būs Dieva mācīti. – Ikviens, kas Tēvu ir dzirdējis un no Viņa mācījies, nāk pie Manis.
46 Nevis it kā kāds Tēvu būtu redzējis kā vien Tas, kas no Tēva nācis. Tas Tēvu ir redzējis.
47 Patiesi, patiesi Es jums saku: kas tic, tam ir mūžīgā dzīvība.
48 ES ESMU dzīvības maize.
49 Jūsu tēvi ir ēduši mannu tuksnesī, bet ir nomiruši.
50 Maize, kas no debesīm nāk, ir tāda, ka tas, kas no viņas ēd, nemirst.
51 Es esmu dzīvā maize, kas nākusi no debesīm. Kas ēdīs no šīs maizes, tas dzīvos mūžīgi. Un maize, ko Es došu, ir Mana miesa, kas dota par pasaules dzīvību.”
52 Tad jūdi savā starpā sāka strīdēties, sacīdami: “Kā Viņš mums var dot ēst Savu miesu?”
53 Bet Jēzus tiem sacīja: “Patiesi, patiesi Es jums saku: ja jūs neēdat Cilvēka Dēla miesu un nedzerat Viņa asinis, jums dzīvības nav sevī.
54 Kas bauda Manu miesu un dzer Manas asinis, tam ir mūžīgā dzīvība, un Es to uzcelšu pastarā dienā.
55 Jo Mana miesa ir patiess ēdiens un Manas asinis ir patiess dzēriens.
56 Kas Manu miesu bauda un Manas asinis dzer, paliek Manī, un Es viņā.
57 Itin kā Mani sūtījis dzīvais Tēvs, un Es esmu dzīvs Tēvā, tāpat arī tas, kas Mani bauda, būs dzīvs Manī.
58 Tāda ir tā maize, kas nākusi no debesīm, ne tāda, kādu ēduši mūsu tēvi, jo tie ir miruši. Kas šo maizi bauda, tas dzīvos mūžīgi.” (Jāņa 6:27-58)

Kungs, dod mums vienmēr šo maizi!”

PAR UZVEŠANOS BAZNĪCĀ

Uz baznīcu ejam, lai kopīgi dievkalpojumā vai arī privātā lūgšanā godinātu Dievu. Baznīcā jāievēro liturģiskie priekšraksti un sabiedriskā vietā pieņemtās uzvedības normas.

Kājās stāvēšana dievnamā tiek uzskatīta kā cieņas apliecinājums šai svētajai vietai un arī pašam Dievam. Tā ir normāla lūgšanas pozīcija tāpat kā stāvēšana ceļos. Soli atstājami vecāku cilvēku rīcībā, izņemot, ja tie ir brīvi.

Lokot ceļus, ticīgie godina Vissvētāko Sakramentu. Baznīcā ir jāloka ceļi pret galveno altāri, kurā Vissv. Sakraments glabājas. Tas jādara, ienākot dievnamā un atstājot to, kā arī šķērsojot dievnama centrālo jomu. Ja pret Vissv. Sakramenta altāri nav nodoma uzkavēties lūgšanā, tad ejot nometas tikai uz viena ceļa. Uz lūgšanu nav jāmetas ceļos ne durvju tuvumā, ne citā sašaurinātā ejā, lai netraucētu cilvēkiem pārvietoties.

Ienācis baznīcā, vispirms pagodini Vissvētāko Sakramentu ar īsu lūgšanu, jo dievnama altārī zem maizes zīmēm mājo Pestītājs. Viņa klātbūtnei par zīmi galvenā altāra priekšā pastāvīgi deg “mūžīgā uguntiņa”. Sievietēm pieklājas baznīcā iet ar galvassegu. Pirms dievkalpojuma ieņem brīvāko vietu, no kurienes var redzēt altāri. Saskaņā ar senu tradīciju sievietes dievnamā stāv kreisajā pusē, bet vīrieši ― labajā. Ģimenes locekļi var turēties kopā. Ja tev līdzi ir mazs bērns, parūpējies, lai viņš varētu noskatīties dievkalpojuma ceremonijas, un klusām paskaidro, kas notiek pie altāra.

Dievkalpojuma laikā jāseko līdzi priestera darbībai un jāpiemērojas ticīgo draudzei, pēc iespējas piedaloties kopīgā lūgšanā, dziesmā vai liturģiskā darbībā. Krusta zīmi arvien dari glīti un bez steigas. Kopā ar citiem svarīgākajās dievkalpojuma daļās nometies ceļos (konsekrācijas laiks, sv. Komūnijas brīdis, svētības saņemšana). Ja tev ir laba balss, neatsakies dziedāt baznīcas korī vai kopā ar tautu. Kad priesteris lūgšanas lasa vai dzied pārmaiņus ar tautu, tad lūdzies kopā ar citiem, aktīvi atbildot uz priestera vārdiem. Baznīcā jāatturas no privātām sarunām, skaļas klepošanas, apkārt staigāšanas u.c. izdarībām, kas traucē dievlūdzējus.

Privāti lūdzoties, baznīcā jāizvairās no pārāk individuālām dievbijības izpausmēm. Citiem nav jāredz tavas asaras un nav jādzird tavi lūgšanas vārdi! Klusai privātai lūgšanai var nodoties arī kopēja dievkalpojuma laikā, bet jāatturas no tādas darbības, kas redzami neattiecas uz dievkalpojumu. Biktēties dievkalpojuma laikā atļauts, bet nevajadzētu to ieviest par tradīciju. Priesteris biktskrēslā ir vismaz pusstundu pirms dievkalpojuma, tādēļ atnāc savlaicīgi un izsūdzi grēkus. Pie sv. Komūnijas jāiet grupās: tātad, dzirdot zvaniņu ieņem vietu pie dievgalda, turoties kopā ar citiem, bet nevis viens pats otrā dievgalda galā. Ejot pie bikts vai pie dievgalda, vai arī relikvijas godināt un citos tamlīdzīgos gadījumos, nedrīkst spiesties citiem virsū, kaut arī nāktos ilgāk gaidīt savu kārtu.

Mīli savas draudzes baznīcu un labprāt to apmeklē! Ja tev ir jāpārbrauc uz citu dzīves vietu, noskaidro, kur ir tuvākais katoļu dievnams. Informāciju vari atrast Katoļu kalendārā vai internetā www.katolis.lv. Līdz ar apmešanos jaunajā vietā uz pastāvīgu dzīvi tuvākais dievnams kļūst par tavu draudzes baznīcu. Baznīcu torņi jau iztālēm paceļas pār pilsētu vai ciematu. Tie ir pilsētas rota. Tomēr dievnami nav celti skaistumam, bet lūgšanai. Augstie torņi pirmām kārtām aicina dievlūdzējus.

„Patiesi, labāka ir viena diena Tavos pagalmos nekā tūkstoš citas”(Ps. 83, 11).

PAR RELIĢISKAS NOZĪMES PRIEKŠMETIEM

1830. gadā vēl viņai esot novicei, Katrīnai parādījās Dievmāte Dievmāte vairākkārt parādījās klostermāsai Katrīnai Laburē, lai uzticētu viņai misiju likt izgatavot īpašu medaljonu. Visiem, kas šo medaljonu nēsās, Dievmāte apsolīja savu aizbildniecību un lielas, žēlastības.

Reliģiskas nozīmes priekšmeti (piem., krusts, svētbilde, rožukronis u.c.) ir pārdabisko lietu redzamie simboli, tāpēc tiem pienākas cieņa.

Krucifisku vai svētbildi dzīvoklī turi goda vietā kā savas ticības zīmi. Svētbildes priekšā tev ir vieglāk sakopoties lūgšanai. Bez tam svētītais priekšmets netieši var tev sagādāt zināmas Dieva žēlastības, jo, svētījot kādu lietu, priesteris Baznīcas vārdā lūdz Dieva palīdzību un aizsardzību tiem cilvēkiem, kas šo priekšmetu lietos. Tātad, lietojot svētītās lietas, ar tevi ir Baznīcas aizlūgums un tu vari iemantot ne tikai savu, bet arī Baznīcas lūgšanu augļus.

Baznīca svētī ne tikai reliģiskas nozīmes priekšmetus, bet arī citas lietas, kas ir cilvēku rīcībā (dzīvokli, darbarīkus, ēdienu utt.). Tomēr jāatceras, ka šīs svētītās lietas nav amuleti un paši no sevis tie nespēj dot svētību, jo visu svētību devējs ir Dievs.

Картинки по запросу family praying rosary

Baznīca ir tava garīgā Māte. Viņa lūdz tev Dieva svētību un vēlas, lai tu arī nēsātu Dieva svētības redzamu zīmi ― svētītu krustiņu vai medaljonu, kā tas kristiešiem ir parasts. 

PAR LŪGŠANU

Lūgšana tāpat kā sv. Sakramenti ir viens no Dieva žēlastību avotiem. 

Lūdziet un jums tiks dots,” saka Kristus (Mt. 7, 7).

Sunset August 20, 2010

Pirmām kārtām mums ir jālūdz žēlastības, kas nepieciešamas mūsu pestīšanai, jo tā māca Kristus: „Meklējiet vispirms Dieva valstību” (Mt. 6, 33).

Tātad jālūdz, lai Dievs vada mūsu soļus pa labiem ceļiem, lai piedod mums grēkus, lai dod izturību labā un lai sargā mūs no ļaunā.

Lūdzoties dažādās laicīgās vajadzībās, nepiemirsti, ka Dieva nodomi ir tālejoši un skar visu mūsu dzīvi kopumā, tāpēc arvien “lai notiek Tavs prāts!”  kā to teica Vissvētākā Jaunava Marija “Redzi, es esmu Tā Kunga kalpone, lai notiek ar mani pēc tava vārda.” [Lk.1:38].

Bez tam lūgšanā mūsu pienākums ir arī godināt Dievu un pateikties par viņa dāvanām, kā to darīja Vissvētākā Jaunava Marija “Augsti slavē Kungu mana dvēsele, un mans gars gavilē Dievā, manā Pestītājā, jo Viņš ir uzlūkojis savas kalpones zemību. Redzi, no šī brīža mani svētīgu teiks visas paaudzes.” (Lk. 1)

Ikdienas lūgšana ir ticības pilna sarunāšanās ar Dievu.

Dievs grib, lai mēs to darītu bieži, t.i., viņš pats vēlas ar mums sarunāties. „Es klausīšos, ko Dievs Kungs runā” (Ps. 84, 9).

un mūsu gatavība uzklausīt, kā to teica Kungam Samuēls: “Runā, Kungs, jo Tavs kalps klausās!” (1 Sam 3, 10)

Viņš runā caur mūsu sirdsapziņu, viņš sūta ik dienas mums labas domas, iepriecinājumus, iedvesmas.

Atbildēsim arī mēs, bieži paceļot savas domas uz Dievu.

 „Lūdzieties Garā pie katras izdevības,” saka apustulis (Ef. 6, 18).

Tas ir mūsu ikdienas kontakts ar Dievu. Tam jānotiek viegli un nepiespiesti, sagādājot iekšēju prieku. “Jo, kur divi vai trīs ir sapulcējušies Manā Vārdā, tur Es esmu viņu vidū.” (Mat.18:20)

Lūgšanu formulas („Tēvs mūsu…”, „Esi sveicināta, Marija…” u.c.), ko lieto kopīgās lūgšanās ir noderīgas arī privāti lūdzoties, it īpaši brīžos, kad esi izklaidīgs.

 Lūdzies īsi, bet bieži!

 

PAR KRISTĪGO APBEDĪŠANU 

Kas savu mūžu ir kristīgi nodzīvojis, tam pienākas arī kristīgs apbedīšanas veids. „Svēta un derīga ir doma lūgties par mirušajiem, lai viņi tiktu atbrīvoti no grēkiem,” saka Sv. Raksti (Mak. 12, 46). Katoliskais apbedīšanas rits būtībā ir aizlūgums par mirušo. Bēru dievkalpojuma ceremonijās un Baznīcas lūgšanās atspoguļojas cilvēku ticība Dievam un dvēseles nemirstībai, kā arī cerība un paļāvība uz Dieva žēlsirdību.Atbilstoši Baznīcas dievkalpojumu garam ir jārīkojas arī bēru dalībniekiem, proti:

  1. a) bēres jārīko bez liekas greznības un ārišķības. Cilvēkam, kas aicināts Dieva priekšā atbildēt par visiem saviem darbiem, vairāk ir vajadzīga ticības pilna lūgšana nekā skaļa mūzika. Kristīgai tradīcijai ir atbilstošāk, ja pavadītājiem rokās ir aizdegtas sveces, lūgšanu grāmatiņas un balsis, kas piedalās kopīgā aizlūgumā.
  2. b) mirušā pavadītājiem dievkalpojumā ir jāpiedalās pēc iespējas aktīvi (atbildot uz priestera vārdiem, dziedot psalmus vai skaitot lūgšanas), it īpaši, ja dievkalpojums norit tautas valodā. Lūgums bērēs paņemt līdzi lūgšanu grāmatiņas. Gadījumos, kad kristīgā apbedīšana notiek bez priestera piedalīšanās, ticīgajiem ir ieteicams lūgties pašiem viena bēru dalībnieka vadībā gan mājās, gan kapsētā. Ir jāsaglabā teicamais ieradums bēru mājās dziedāt psalmus;
  3. c) mirušā tuviniekiem jārod spēks ticībā, lai „neskumtu, kā tie, kam nav cerības” (1. Tes. 4, 13). Bez asarām parasti neiztiek, taču no skaļām raudām un vaimanām ir jāatturas, jo ticīgajiem jābūt paļāvīgiem Dieva gribai, „kurš mierina mūs visās mūsu bēdās” (2. Kor. 1, 4). Kad dievkalpojums par mirušo notiek baznīcā, ir ieteicams, lai bēru dalībnieki izsūdzētu grēkus un pieņemtu sv. Komūniju.
  4. d) bēru mielastā jāiztiek bez reibinošiem dzērieniem. Bērēs ticīgie pulcējas uz lūgšanām, un tās neklājas noslēgt ar iedzeršanu. Ir jālauž sliktie ieradumi.

Kopējā mielasta dēļ bērēm nav piemērotas gavēņa dienas (piektdienas). Arī lielāko svētku dienās bēres nemēdz rīkot, jo svētkos ir citāds svinību raksturs.

  1. e) uz mirušo tuvinieku kapa (galvgalī) ir jāuzstāda krusts par zīmi, ka viņi atdusas Kristū. Kapa vieta ir jāuztur kārtībā. Kristīgo kapsēta ir svētīta vieta līdzīgi kā dievnams. Uzposta kapsēta liecina ne tikai par pietāti pret mirušajiem, bet arī par cilvēku kultūru. Tā ir piemineklis bijušajiem cilvēkiem.

Atceries savus aizgājējus lūgšanās, it īpaši Svētajā Misē! Neaizmirsti lūgt priesterim nosvinēt svēto Misi aizgājēja nodomā. 

DESMIT DIEVA BAUŠĻI

ES ESMU KUNGS, TAVS DIEVS.

  1. Tev nebūs citus dievus turēt līdzās man.
  2. Tev nebūs Dieva, tava Kunga, vārdu nelietīgi lietot.
  3. Tev būs svēto dienu svētīt.
  4. Tev būs godāt savu tēvu un savu māti.
  5. Tev nebūs nokaut.
  6. Tev nebūs laulību pārkāpt.
  7. Tev nebūs zagt.
  8. Tev nebūs nepatiesu liecību dot pret savu tuvāko.
  9. Tev nebūs iekārot sava tuvākā sievu.
  10. Tev nebūs iekārot nevienu lietu, kas pieder tavam tuvākam.

Tas ir īss un izcils cilvēka dzīves likumu kodekss, kas ņemts no Sv. Rakstiem.

Pirmie trīs baušļi liek mums mīlēt Dievu, un septiņi pārējie liek mums mīlēt cilvēkus.

“Tu esi Pēteris, un uz šīs klints es celšu savu Baznīcu” (Mt 16, 18)

PIECI BAZNĪCAS BAUŠĻI

  1. Tev būs svētdienās un svētku dienās cienīgi piedalīties Svētajā Misē un atturēties no smagiem darbiem.
  2. Tev būs Baznīcas noteiktajās dienās atturēties no gaļas ēdieniem un gavējamās dienās gavēt.
  3. Tev būs vismaz vienu reizi gadā izsūdzēt savus grēkus.
  4. Tev būs vismaz Lieldienu laikā pieņemt Vissvētāko Sakramentu.
  5. Tev būs palīdzēt uzturēt baznīcu un tās kalpus.

      „Kas jūs klausa, tas mani klausa; kas jūs nievā, tas mani nievā,” teica Kristus saviem mācekļiem (Lk. 10, 16). Rūpējoties par ticīgo pestīšanu, Baznīca uzliek viņiem zināmus pienākumus, kas ir norādīti Baznīcas baušļos.

Meinards Aglonas svētceļnieki http://youtu.be/njR3OYcaIQ8

 

Sakramenti ir Kristus iedibināti

Sakramenti ir Kristus iedibināti, un to ir septiņi, proti: Kristības, Iestiprināšanas, Euharistijas, Gandarīšanas, Slimnieku svaidīšanas, Ordinācijas un Laulības sakraments. Septiņi sakramenti skar visus posmus un visus svarīgākos brīžus kristieša dzīvē: caur tiem mēs piedzimstam kristiešu ticības dzīvei, pieaugam tajā, caur tiem mēs tiekam dziedināti un saņemam sūtību. Šajā ziņā pastāv zināma līdzība starp dabiskās dzīves posmiem un garīgās dzīves posmiem.

Katoliskās Baznīcas katehisms, 1210

Pateicoties Svētajam Garam, kas ieved Baznīcu “visā patiesībā” ( 16,13), Baznīca, būdama uzticīga Dieva noslēpumu pārvaldītāja, soli pa solim ir atpazinusi šo no Kristus saņemto dārgumu krātuvi un noteikusi šo dārgmantu “piešķiršanu”, tāpat kā tas bijis ar Svēto Rakstu kanonu un ticības mācību. Tādējādi Baznīca gadsimtu gaitā ir atzinusi, ka liturģisko ritu vidū septiņi tiešā nozīmē ir Kunga iedibināti sakramenti.

Sakramenti ir “Baznīcas” sakramenti divējādā nozīmē: tie pastāv “caur Baznīcu” un “Baznīcas labā”. Tie pastāv “caur Baznīcu”, jo tā pati ir Kristus darbības sakraments, Kristum darbojoties Baznīcā, pateicoties Svētā Gara nosūtīšanai. Un tie pastāv “Baznīcas labā”, tie ir “sakramenti, kas veido Baznīcu”, jo cilvēkiem tie atklāj un piešķir, it īpaši Euharistijā, vienotības ar Dievu-Mīlestību, kas ir viens Dievs trijās Personās, noslēpumu.

Katoliskās Baznīcas katehisms, 1117-1118

SAKRAMENTI, KAS IEVADA KRISTĪGAJĀ DZĪVĒ:

Kristības sakraments

Iestiprināšanas sakraments

Euharistijas sakraments

SAKRAMENTI, KAS DZIEDINA:

Gandarīšanas sakraments

Slimnieku svaidīšanas sakraments

SAKRAMENTI, KAS KALPO TICĪGO KOPĪBAI UN SŪTĪBAI:

Ordinācijas sakraments

Laulības sakraments

 

Kontemplatīvā Karmela klostera BAZNĪCAS IESVĒTĪŠANA 2011.gada 2.oktobrī plkst. 12.00

 

Suntažu dievnama iesvētīšana

 

No Suntažu katoļu draudzes dzīves