V.Em. kardināls Jānis Pujats

Lai top slavēts Jēzus Kristus!

Šodien ikšķiliešiem un ne tikai viņiem ir svētku diena! Zaļojošu koku ielokā paceļas granītā kalts piemineklis, kas veltīts pirmajam mūsu zemes apustulim sv. Meinardam. Lieliem notikumiem vēsturnieki meklē sākumu, kad un kā tie radušies. Ar sv.Meinarda vārdu saistās svarīgi etapi mūsu tautas vēsturē, proti, kristiānisma laiks. Tas sākās ar pirmā Livonijas bīskapa konsekrāciju 1186.gadā. Ar šo gadu šeit sākās sistemātiska evaņģelizācija.

Sv.Meinarda dzimtenē vāczemē, Zēgebergā, vēl tagad stāv liela, skaista sarkanu ķieģeļu baznīca, kurā Meinards strādājis, vēl būdams priesteris. Pēc dažiem gadiem, strādājot šeit, lībiešu vidū, misionāra darbu darot, Meinards tiek novērtēts un jau iesvētīts par bīskapu. Šis fakts liecina, ka viņa misionāra darbs ir bijis auglīgs. Seko vēl 10 gadi bīskapa amatā, un 1196. gadā viņš atrod savu beidzamo atdusas vietu tepat ikšķiliešu vidū, paša celtās mūra baznīciņas kriptā Daugavas malā. Viņa mirstīgās atliekas 14. gs. tiek pārvestas uz Rīgas Doma baznīcu, kur tās glabājas arī tagad.

Kā vēstī Indriķa hronika, īsi pirms Meinarda nāves pie viņa gultas sapulcējušies visi līvzemes un Turaidas vecākie un izteikuši vēlēšanos, ka arī pēc bīskapa nāves viņi vēlētos redzēt atkal šeit dvēseļu ganu bīskapu.

Pirmsreformācijas laikā Meinardu godāja kā svētu vīru, kurš, kā teikts hronikā, tikai Kristus dēļ un vienīgi, lai sludinātu, ieradās Līvzemē. Kad 1993. gadā Latviju apmeklēja Romas pāvests, viņš atjaunoja Sv.Meinarda kultu. Ar Sv. Meinarda nāvi arī noslēdzās pirmais mierīgais evaņģelizācijas periods Livonijā. Nākamo bīskapu laikā evaņģelizācija notika, taču līdztekus tam noritēja kāds nevēlams process, proti, Livonijas un Igaunijas zemju iekarošana. Karš un cilvēku kristīšana ir divas dažādas lietas pašas par sevi. Kopš Kristus laika tika kristīti cilvēki gan tad, kad karoja, gan tad, kad nekaroja, un šīs lietas
nav savstarpēji saistītas. Spārnotais teiciens, ka kristīja ar uguni un zobenu, ir pretrunīgs, jo būtībā derīga ir tikai labprātīgi pieņemta kristība. Otrs maldīgs priekšstats par senlatviešiem ir tas, ka tie pirms sveštautiešu iebrukuma bija ļoti brīvi, dzīvoja miermīlīgi un laimīgi. Patiesībā šeit ilgs miers nekad arī nav bijis. No austrumiem savas nodevas te ievāca krievi, bet ar igauņiem un lietuviešiem bija pastāvīgi saspīlēts stāvoklis. Kā vēstī hronika, šīs ciltis cita citai uzbruka, laupot un dedzinot.

Arī pašam Meinardam ne vienreiz vien ar lībiešiem bija jāslēpjas mežos no kaimiņu uzbrukumiem. Vācieši neļāva ciltīm savstarpēji plēsties un nodibināja lielāku valstisku veidojumu, kas aptvēra tagadējo Latvijas un Igaunijas teritoriju. To sauca par Māras valsti – jau ar zināmu likumdošanu pēc Rietumvalstu parauga. Māras valsts noturējās, kamēr apkārt Baltijai nostiprinājās lielākas valstis. Mūsu ģeogrāfi skais stāvoklis interesēja visas apkārtējās valstis, un tās – gan Zviedrija, gan Polija, gan Krievija, gan Vācija – cīnījās par mūsu pakļaušanu, kamēr beidzot pēc Pirmā pasaules kara Baltijas tautas atguva brīvību. Tā nu ir noticis vecajā kristīgajā Eiropā, ka diezgan bieži tieši ticības dēļ radušās sadursmes. Šajā ziņā sv. Meinards ir miera apustulis un ir kā simbols tam mieram, kas tagad pastāv kristīgo konfesiju vidū Latvijā.

Meinarda piemineklis šajā vēsturiskajā vietā ir kā zīme, ka jāatgriežas pie kristīgām vērtībām un jātur tās godā. Tā ir ļoti nopietna lieta. Ticības dēļ misionāri brauc uz tālām zemēm, bieži vien riskēdami ar savu dzīvību, lai palīdzētu cilvēkiem pašā svarīgākajā lietā, proti, lai parādītu viņiem ceļu uz nemirstību. Lai apzinātos, ka cilvēka mērķis ir dzīve pie Dieva un ka Dievu var atrast, attīroties no grēkiem un tiecoties pēc Viņa ar visu sirdi. Šīs kristīgās vērtības ir vajadzīgas ne tikai dvēseles glābšanai, bet arī laicīgās dzīves sakārtošanai. Ikšķiliešiem gribas teikt, lai viņi lepojas ar savu vēsturi, lai lepojas, ka tieši no šīs vietas, no šīs pilsētiņas ir sākusies kristianizācija, kas vēlāk aptvēra visu teritoriju. Esiet pateicīgi arī par šo darbu tiem, kas šo pieminekli projektēja, kas būvēja, kas to fi nansēja, lai mēs šeit varētu iesvētīt šo, manuprāt, izdevušos mākslas darbu ar lielu idejisku nozīmi. Pēc tam, kad šis laukums būs pilnībā pabeigts, ikviens varēs atnākt, lai mierīgā gaisotnē meditētu, pasēdētu, atrastu mieru. Šī vietiņa izveidosies par vienu no svarīgākajām Ikšķilē.

Jānis Stradiņš, Dr. habil. Chem., Dr. hist. h. c.

Kardināla kungs, ekselences, prezidenta kungs, klātesošie un šī svētku brīža līdzdalībnieki! Mēs stāvam pie pieminekļa Livonijas apustulim, pirmajam bīskapam, un tas ir svēts brīdis. Tas ir arī patiesības brīdis, jo, pamatojoties uz vēsturiskiem faktiem un datiem, ne tikai atdodam godu cilvēkam, kam tas pienākas, bet, galvenais, mēs visi kopā vienojamies kristīgo vērtību izpratnē Latvijā. Un, tieši še stāvot, mēs it kā pārceļamies uz laiku pirms 830 gadiem, kad še ieradās Meinards, augustīniešu mūks no Zēgebergas, no Šlēsvigas – Holšteinas pie Brēmenes un sāka sludināt kristīgo ticību. Tas bija asiņains laiks Eiropas toreizējā vēsturē. Ritēja krusta kari starp kristīgo ticību un islamu tuvējos Austrumos pie Kristus kapa. Krustakari pārgāja arī uz Eiropas Ziemeļrietumiem, kur kristietība cīnījās ar pagānismu.

Tad radās jautājums: kā tas notika? Vai kristīgo ticību pie mums ienesa ar uguni un zobenu vai ar krustu un mīlestību, ar pārliecināšanu? Kardināls jau ļoti skaisti pateica, ka tas notika abos veidos. Bija patiešām krustneši, un kaut kur pie Salaspils Mārtiņsalas stāv cits piemineklis no koka – lībiešu pagānu vadonim Ako. Bet tomēr galvenā dominante bija mīlestības un pārliecināšanas ceļš, un to ļoti pārliecinoši pārstāvēja Livonijas apustulis Meinards, augustīniešu mūks no Zēgebergas.

Meinards veica grūto, bīstamo ceļu pāri jūrām, būdams ne jauns cilvēks. Viņš ieradās līvu zemē jau pēc 60 gadu vecuma. Indriķa hronikā par viņu ir sacīts: viņš tikai Kristus dēļ, vienīgi lai sludinātu, ieradās Līvzemē. Vācu tirgotāji, ko ar līviem saistīja draudzības saites, mēdza bieži apmeklēt Līvzemi. Livonija, senā Latvija, bija sašķelta zeme. Cilšu strīdi, ārējie uzbrukumi, tas viss plosīja mūs. Kristīgo ticību tātad vispirms ieveda nevis ar uguni un zobenu, bet gan ar misijas darbu, ar tirdzniecību un ar pirmo mūra ēku celtniecību. Ikšķiles pils un Ikšķiles baznīca, tā bija arī jauna tehnikas pakāpe.

Gribētu sacīt, ka augustīniešu ordenis bija garīgs, nevis militārs ordenis. Tas ordenis, pie kura piederēja Meinards, balstījās uz sv. Augustīna idejām un bija viens no inteliģentākajiem ordeņiem. Uz tā regulas vēlāk noteica Rīgas bīskapijas domkapitula darbību, un tā dibināja arī pirmo skolu Rīgā un Latvijā. Savukārt, cisterciešu ordenis, kur darbojās Meinarda līdzgaitnieks Teodorihs, Latvijā ieveda lauksaimniecības un ārstniecības novitātes. Vēl gribētu piebilst, ka augustīniešu mūks kādreiz bija arī Mārtiņš Luters. Tā kā tas ir diezgan interesanti arī ekumeniskā aspektā.

Kristīgā ticība vispirms ienāca miermīlīgā ceļā, un mūsdienu vēsturnieki vienprātīgi atzīst Meinardu par miera apustuli, par Livonijas apustuli. Viņa misija, tēlaini runājot, bija ievadīt Latviju kristīgas Eiropas un tās vērtību pasaulē. Tādi cilvēki kā Meinards ienesa Latvijā arī izglītību un pacēla mūs visus augstākā pakāpē.

Šis piemineklis, kura uzcelšanu fi nansiāli atbalstīja „Itera Latvija” prezidents Juris Savickis, bet celtniecību ir rosinājusi katoļu Baznīca, konkrēti prāvests Konstantīns Bojārs, gan īpaši kardināls Jānis Pujats, ir dāvana ne tikai katoļiem, bet visu konfesiju cilvēkiem Latvijā. Meinardu šodien un rīt godinās visu konfesiju pārstāvji, dažādu pārliecību pārstāvji, dažādi cilvēki. Arī vieta ir simboliska – ir liela šoseja, pa to nepārtraukti traucas, ir trokšņi, bet šeit būs tāda miera osta, kur mēs varēsim pārdomāt mūsu vietu pasaulē katrs savā veidā. Šis piemineklis ir ar paliekošu kultūrvēsturisku un kristietības introdukcijas simbola vērtību. Tāds tas paliks Latvijā.

Liels paldies kardinālam, liels paldies visiem, kas cēla un veidoja šo pieminekli! Tas ir piemineklis mūsu vēsturei. Paldies!

Viktors Suškēvičs, tēlnieks

Cienījamie klātesošie, dāmas un kungi! Šāda projekta realizācija ir iespējama tikai spēcīgā komandā, kura tiecas sasniegt mērķi. Tāds darbs ir nopietns pārbaudījums arī māksliniekam. Es gribu pateikties savas komandas locekļiem, pirmkārt, Bojāra kungam, kurš šajā komandā atbildēja par garīgo komponentu, kā arī uzņēmās administratīvo vadību, un liels, liels paldies Savicka kungam. Man izveidojās ideāli darba apstākļi, kad es aiz šo vīru muguras varēju mierīgi koncentrēties darbam. Man tas bija nopietns profesionāls pārbaudījums, un es jūtos gandarīts. Paldies jums!

Juris Savickis, SIA „Itera Latvija” prezidents

Labdien eminence, ekselences, prāvesti, priesteri! Sākšu ar to, ka darbu pie šī projekta uzsāka kardināls Jānis Pujats, prāvests Konstanīns Bojārs un akadēmiķis Jānis Stradiņš. Kopīgiem spēkiem šo darbu aizsākām jau pirms diviem gadiem, un tagad jūs redzat, kas ir izveidojies. No savas puses gribu pateikt paldies māksliniekam Viktoram Suškēvičam, kas veidojis šo, pēc manām domām, brīnišķīgo pieminekli. Man, protams, daudzi jautā: „Kāpēc tu, Juri Savicki, piedalījies?” Atbilde meklējama labajā sadarbībā, kura mums ar akadēmiķi Jāni Stradiņu izveidojās pēc tam, kad kopīgi bijām izveidojuši vairākus pieminekļus zinātniekiem. Vēlos pateikt paldies arī Baznīcai par to, ka viņi mani izvēlējās un ka drīkstu piedalīties šī projekta realizācijā.

Gribu teikt tā: „Tautai, kas nezina savu vēsturi, nav arī nākotnes.” Ar svētā Meinarda personību un dzīves gājumu es iepazinos, strādādams pie pieminekļa tapšanas. Meinards bija tas, kas nesa mūsu tautas garīgās un morālās vērtības. Vēlos uzsvērt, ka šis piemineklis nav pagātnei, jo mūsu valstī, tāpat kā daudzās vietās pasaulē, Meinarda sludinātās vērtības ir ļoti aktuālas arī šodien un, man šķiet, būs arī nākotnē. Es vēlētos, lai šis piemineklis nes mūsu tautai garīgās un morālās vērtības, pareizos baušļus. Manuprāt, tas būs labākais ieguldījums, ko jebkurš cilvēks varēja vēlēties savai tautai. Paldies!

Indulis Trapiņš, Ikšķiles novada domes priekšsēdētājs

Kardināla kungs, godātās ekselences, klātesošie kungi un dāmas!

Meinarda personība ir ļoti nozīmīga visā Latvijas vēsturē. Šogad mūsu novads, tieši Ikšķiles pilsēta, svinēja savu 825 gadu jubileju. Tas nebūtu iespējams, ja Indriķa hronikā nebūtu minēts fakts, ka bīskaps Meinards 1185. gadā izkāpa Ikšķiles krastos, un šeit arī sākas Ikšķiles vēsture. Vēlos teikt, ka ne tikai Ikšķiles vēsture, bet arī Latvijas vēsture iesākas no Ikšķiles. Un Meinarda nopelni, nesot kristietību, Evaņģēliju, ir ļoti lieli un nozīmīgi.

Ikšķiles novada pašvaldība ir atbalstījusi šo projektu, piešķirot līdzekļus pieminekļa pamatu izveidei un vietas labiekārtošanai. Kā redzam, ikšķilieši atceras savu vēsturi, ciena un godā to. Šis piemineklis būs kā viens no Ikšķiles kultūrvides elementiem, viens no tūrisma objektiem, kur mēs varēsim skaidrot jaunajai paaudzei, ciemiņiem, viesiem no ārzemēm, kādā veidā ir veidojusies Ikšķiles un visas Latvijas vēsture. Paldies!

Guntis Ulmanis, eksprezidents

Godājamais kardināla kungs, ekselences, cienījamie klātesošie, dāmas un kungi!

Šis ir svēts brīdis. Šis nav brīdis laikam, šis ir brīdis mūžībai. Šis ir nozīmīgs ieraksts mūsu vēstures lappusēs. Apliecinājums mūsu tautas ticībai Dievam. Lai mums visiem Dievs stāv klāt arī turpmāk! Sargāsim savas vērtības, savu dvēseli un savu mūžīgo ticību Jēzum Kristum! Paldies!

Olga Kurša, Ikšķiles Romas katoļu draudzes pārstāve

Ikšķiles katoļu draudzes vārdā gribam pateikties tiem, kas radījuši ideju, tiem, kas radījuši tās piepildījumu, atbalstījuši šo svēto vietu. Meinards tagad ir atnācis otro reizi uz tām zemēm, pa kurām viņš staigāja jau pirms 800 gadiem.

Īpaši pateicamies mūsu arhibīskapam Jānim Pujatam par ideju. Protams, arī Jūsu līdzbiedriem. Mūsu organizatoram, mūsu prāvestam Konstantīnam Bojāram, jo tādas organizatoriskās spējas piemīt tikai atsevišķiem cilvēkiem. Protams, mēs neesam spējīgi saņemt šo pieminekli dāvanā bez tādiem atbalstītājiem kā Juris Savickis un Viktors Suškēvičs. Liela pateicība jums no Ikšķiles, no visas Latvijas, jo šis piemineklis stāvēs mūžam. Un liela pateicība arī Ikšķiles domei. Paldies visiem klātesošajiem, kas ieradās šobrīd Ikšķilē! Lai dzīvo Ikšķile!

Pēc skaistās un svinīgās Svētā Meinarda skulptūras iesvētīšanas klātesošie nesteidzās prom, bet uzkavējās vēl kādu brīdi, lai aplūkotu grandiozo mākslas darbu un pabūtu kopā ar citiem svētku dalībniekiem. Šis ir piemērots brīdis, lai uzrunātu tos darbīgos cilvēkus, kuri pielika milzu pūles, lai šī iecere īstenotos.