Mt 20, 01-16a


Evaņģēlija teksts (Mt 20, 1- 16a): 

  • 1. Debesvalstība pielīdzināma nama tēvam, kas rīta agrumā izgāja derēt strādniekus savam vīna dārzam. 2. Un viņš, vienojies ar strādniekiem par dēnāriju dienā, sūtīja tos savā vīna dārzā. 3. Un viņš, izgājis ap trešo stundu, redzēja citus tirgū bez darba stāvam. 4. Un viņš sacīja tiem: Ejiet arī jūs manā vīna dārzā, un es jums došu, kas pienākas. 5. Un viņi aizgāja. Atkal viņš izgāja ap sesto un devīto stundu un darīja tāpat. 6. Bet viņš, ap vienpadsmito stundu izgājis, atrada vēl citus stāvam un sacīja tiem: Ko jūs šeit stāvat visu dienu bezdarbā? 7. Viņi atbildēja: Neviens nav mūs derējis. Viņš sacīja tiem: Ejiet arī jūs manā vīna dārzā! 8. Kad iestājās vakars, vīna dārza kungs sacīja savam saimniecības pārzinim: Pasauc strādniekus un, sākot ar pēdējiem un beidzot ar pirmajiem, izmaksā viņiem algu! 9. Tad atnāca tie, kas darbā iestājās ap vienpadsmito stundu, un saņēma katrs pa dēnārijam. 10. Un kad atnāca pirmie, viņi cerēja vairāk saņemt, bet arī tie dabūja katrs pa dēnārijam. 11. Un saņēmuši viņi kurnēja pret nama tēvu. 12. Un sacīja: Šie pēdējie strādāja vienu stundu; un tu viņus pielīdzināji mums, kas izcietām dienas nastu un karstumu. 13. Un viņš atbildēja vienam no tiem, sacīdams: Draugs, es nedaru tev netaisnību. Vai tu ar mani nesaderēji par vienu dēnāriju? 14. Saņem, kas tavs, un ej! Šim pēdējam es gribu dot tik, cik tev. 15. Vai man nav tiesību darīt to, ko es gribu? Vai tava acs skaudīga, ka es esmu labs? 16. Tā pēdējie būs pirmie un pirmie būs pēdējie…

Jaunais tulkojums:

  • 1 “Debesu valstība ir līdzīga nama saimniekam, kurš agri no rīta izgāja nolīgt strādniekus savā vīnadārzā. 2 Vienojies ar strādniekiem par denāriju dienā, viņš nosūtīja tos uz savu vīnadārzu. 3 Tad, izgājis ap trešo stundu, viņš ieraudzīja vēl citus tirgus laukumā dīkā stāvam. 4 Arī tiem viņš sacīja: ejiet arī jūs uz vīnadārzu, un es jums maksāšu, kas pienākas. 5 Un tie aizgāja. Atkal izgājis ap sesto un devīto stundu, viņš darīja tāpat. 6 Bet, ap vienpadsmito stundu izgājis, viņš ieraudzīja vēl citus stāvam un tiem jautāja: kādēļ jūs visu dienu šeit stāvat dīkā? 7 Tie viņam atbildēja: neviens mūs nav nolīdzis. Tad viņš tiem sacīja: ejiet arī jūs uz vīnadārzu. 8 Kad vakars pienāca, vīnadārza saimnieks sacīja savam uzraugam: pasauc strādniekus un izmaksā viņiem algu, vispirms pēdējiem, tad pirmajiem. 9 Tad tie, kas bija atnākuši ap vienpadsmito stundu, saņēma katrs pa denārijam. 10 Kad pienāca klāt pirmie, tie cerēja saņemt vairāk, bet arī viņi saņēma pa denārijam. 11 Algu saņēmuši, tie sāka kurnēt pret nama saimnieku: 12 šie pēdējie strādāja tikai vienu stundu, bet tu tos esi pielīdzinājis mums, kas visu dienas smagumu un svelmi esam nesuši. 13 Bet viņš atbildēja vienam no tiem: mans draugs, es tev nenodaru pārestību, vai tad tu nevienojies ar mani par denāriju? 14 Ņem, kas ir tavs, un ej. Bet šim pēdējam es vēlos dot tikpat, cik tev. 15 Vai tad es nedrīkstu darīt ar to, kas ir mans, ko vien gribu? Vai arī tava acs ir skaudīga, ka es esmu labs? 16 Tā pēdējie būs pirmie un pirmie – pēdējie.”

Līdzīga tēma

  • Mt 19, 30 – Mk 10, 31 – Lk 13, 30 

Atsauces pie konkrētiem pantiem:

  • Mt 20,1: Is 5,1-7; Jer 12,10.
  • Mt 20,2: Tob 5,15 (LXX).
  • Mt 20,8: Lev 19,13; At 24,14-15.
  • Mt 20,13: Mt 22,12; 26,50; Tob 5,15.
  • Mt 20,15: Mt 6,23; Mk 7,22; Sīr 14,8-10.
  • Mt 20,16: Mt 20,27; Mk 9,35; 10,44.

Evaņģēlijs dzejas lāsē (pr. Pāvils)

Dīvainais pulkstenis

Parasta ciparnīca 
ar divpadsmit svītriņām,
bet ar divām… kājām,
kas katru stundu iziet
meklēt aitas un cilvēkus.1

Pirmā – lēna, majestātiska;
gribas teikt, dievišķā kāja.2
Otrā – kustas ātri; kā cilvēks,
kas neatrod mieru virs zemes.3

Vai ciparu vietā… vieninieks?
Kā ar bērna roku zīmēts:
šķībs un atgādina krustu.4
Un kāpēc sarkan-balts…?5

Un svītriņas nav vienādas.
Atšķiras kā apustuļi savā starpā.6

Vislielāko izbrīnu piedzīvoju,
meklējot lietotāja instrukciju.
Tās vietā – saules uzrakstīta
žēlsirdības pielūgsmes litānija.7 

Ogre, 11. IX 2023.
Vissvētākā Sakramenta priekšā

________________________

  1. Sal. Mt 20, 1-6. 
  2. Sal. Mt 16, 16.
  3. Sal. Mk 6, 3. 
  4. Sal.: Mt 20, 13 + 2 Kor 5, 14-15 + Ebr 10, 12-14. 
  5. Sal. J 19, 34. 
  6. Sal. Mt 10, 1-4. 
  7. Sal.: Gal 1, 13-24 + 1 Tim 1, 12-17 + Mt 9, 13; 12, 7 + Jk 2, 13. 

Mazs komentārs / norādes pārdomām un lūgšanai: 

  • 1. Debesvalstība pielīdzināma nama tēvam, kas rīta agrumā izgāja derēt strādniekus savam vīna dārzam.
    • Kā es varētu paskaidrot, kāpēc bieži Bībelē, runājot par Dievu, par Viņa Valstību, par ticību, tiek lietots vīna dārza tēls (piemēram, sal.: Dz 1, 6; 2, 12.15; 8, 12; Is 5, 1-7; 27, 2-3; Os 2, 1-15; Jl 1, 7-12; un šis fragments – Mt 20, 1- 16a, kā arī nākamajā nodaļā – Mt 21, 28-41)? Kas tajā ir tik īpašs, ka der, lai attēlotu Debess Valstības realitāti? 
    • Ko tas nozīmē, ka jau pirmajā Jēzus līdzības pantā ir teikts, ka “derēt strādniekus izgāja agri no rīta nama tēvs” (pēc līdzības nozīmē – pats Dievs), nevis kāds no strādniekiem meklēja Viņu kā pirmais?
    • Kādi ir konkrēti piemēri no manas dzīves, ka tiešām Dievs pirmais ir mani izgājis sameklēt, saderēt, nolīgt?
    • Vai šajā pantā man atskan pamudinājums ikdienišķajai rīta lūgšanai, kas ir kā Dievam, kurš mani meklē, iziešana pretī? 
  • 2. Un viņš, vienojies ar strādniekiem par dēnāriju dienā, sūtīja tos savā vīna dārzā.
    • Runājot līdzībās par Dieva Valstību, Jēzus akcentē, ka šajā realitātē ir jāstrādā. Kādā veidā es strādāju Dieva Baznīcā, savā draudzē? Cik lielā mērā mans darbs ir fiziskajā nozīmē, cik – morālajā, cik – garīgajā? 
    • Kāds ir mans vismīļākais darbs, uzdevums, ko es pildu savā draudzē, ko – savā ģimenē, ko – savā amatā vai kādos citos sabiedriskajos pienākumos? Protams, arī šajā kontekstā var domāt par darbiem, uzdevumiem iepriekš minētajos trīs līmeņos. 
    • Vai esmu spējīgs atzīties (arī publiski?), kurš no maniem ticības dzīves uzdevumiem ir vismazāk patīkams? Kā es varētu paskaidrot, kas tajā man ir tik grūts? 
    • Kā manā izpratnē izpaužas ticības atalgojums denārijos? Kas varētu būt šie denāriji? 

3. Un viņš, izgājis ap trešo stundu, redzēja citus tirgū bez darba stāvam. 4. Un viņš sacīja tiem: Ejiet arī jūs manā vīna dārzā, un es jums došu, kas pienākas.

    • Cik lielā mērā dzīves uzdevumos, it sevišķi attiecībās ar cilvēkiem, esmu līdzīgs pašam Dievam, ka arī es pirmo un otro, un trešo, un kuro vēl reizi eju pretī, atsaucos, meklēju, interesējos? 
    • Vai esmu pamanījis, pie kādām dzīves grūtībām man vairs negribas “iziet un meklēt”, iesaistīties, aktivizēties? 
    • Vai es saprotu, ka padošanās ir lepnība? 
    • Vai ir kāda cilvēku grupa, par kuru domāju, ka nekādā gadījumā es nevarētu ticībā iziet pie viņiem, lai viņus sameklētu Debesu Valstībai – Dieva godam, bet arī viņu pašu atrašanai? Vai tie būtu, piemēram, kādi atkarīgie cilvēki, nabagi, bērni, sirmgalvji, cilvēki slimnīcās vai pansionātos, komunisti, sātanisti, maldu mācību par cilvēka identitāti un dzimumu paudēji, politiķi, jūdi, musulmaņi, ateisti?
    • Vai par visauglīgāko veidu, kā es varētu “palīdzēt” Dievam “iziet derēt strādniekus Viņa vīna dārzam”, es uztveru lūgšanu, sarunu ar šo konkrēto cilvēku, savu dzīves piemēru, gavēni vai upurētas par viņu ciešanas? Varbūt ir vēl cits veids, uz kuru es norādītu šai kontekstā?
    • Vai palīdzība burtiskā nozīmē “stāvošiem bez darba”- bezdarbniekiem – ir manas vai arī visas Baznīcas uzdevums, izaicinājums?
    • Kādus palīdzības veidus bezdarbniekiem es pazīstu? Vai savās lūgšanās es šad tad atceros arī par šo sabiedrības daļu? 
  • 5. Un viņi aizgāja. Atkal viņš izgāja ap sesto un devīto stundu un darīja tāpat.
    • Vai arī es esmu tā formēts, ka būt pastāvīgam savos labajos lēmumos ir viens no ļoti vajadzīgiem tikumiem? Vai esmu drošs teikt, ka jā, esmu cilvēks, kas cenšas būt pastāvīgs labajā? 
    • Kad es varētu teikt, ka ne man, ne jebkuram no Baznīcas bērniem vairs nevajag iet meklēt un rosināt tos, kas ticībā “stāv bez darba”? 
    • Vai manā ģimenē ir kādi “devītās” vai “vienpadsmitās stundas” cilvēki, tas ir, seniori, sirmgalvji, kas līdz šim vispār nav nokristīti? Vai šajā grupā ir tādi, kas tika nokristīti, bet nevar pamanīt nevienu no cilvēka ticības izpausmēm, kas liecinātu, ka kristības laikā saņemtajā ticībā viņi dzīvo? Vai esmu kādreiz mēģinājis iegūt viņus Debesu Valstībai? (Ar kādiem līdzekļiem, ar kādiem paņēmieniem?)
  • 6. Bet viņš, ap vienpadsmito stundu izgājis, atrada vēl citus stāvam un sacīja tiem: Ko jūs šeit stāvat visu dienu bezdarbā? 7. Viņi atbildēja: Neviens nav mūs derējis. Viņš sacīja tiem: Ejiet arī jūs manā vīna dārzā! 
    • Vai man tas ir jaunums: domāt par neticīgajiem, ka viņi it kā dzīvo, tomēr plašākā nozīmē tie stāv, kamēr par ticīgajiem varu teikt, ka tie ir kustībā, ka tie iet vai pat skrien (sal. svētā Pāvila teiktais – caur salīdzinājumu ar skriešanu – “Vai nezināt, ka tie, kas stadionā skrien, visi gan skrien, bet viens saņem godalgu? Skrieniet tā, lai jūs to saņemtu! Katrs sacīkšu dalībnieks atturas no visa, un to viņi dara, lai iegūtu iznīcīgo kroni, bet mēs – neiznīcīgo.” [1 Kor 10, 24-25])? 
    • Vai man ir gadījies palīdzēt kādam cilvēkam gatavoties atstāt šo pasauli, lai, ejot pa nāves vārtiem, viņš nostātos Dieva priekšā ar cerību uz mūžīgo laimi? Kādā veidā to darīju? Cik lielā mērā vajadzēja vienkārši būt ar šo cilvēku un veltīt laiku sarunai, cik lielā mērā vajadzēja lūgties par viņu vai tomēr tikai pasaukt priesteri, lai viņš pakalpotu šai personai ar grēksūdzi, slimnieku sakramentu un Svēto Komūniju? 
    • Vai esmu lasījis kādas liecības par cilvēka lielo garīgo cīņu pirms aiziešanas mūžībā? Vai esmu sastapies ar liecībām, ka kāds nevarēja nomirt, kamēr nebija “pastrādājis” ar saviem tuviniekiem attiecību “vīna dārzā”, it sevišķi piedošanas kontekstā? 
    • Kāda ir manas sirds pārliecība par Dieva žēlsirdību – līdz kurai dzīves stundai tā ir gatava meklēt pazudušās avis – līdz 11. stundai, līdz 11:59 (zinot, ka jūdiem darba laiks beidzās divpadsmitajā stundā, kas ir pulksten astoņpadsmitos)? Vai tomēr sirdī esmu pieņēmis, ka Dieva žēlsirdība “darbojas” pat aiz nāves robežas? Ko tad es varētu teikt par dvēseļu šķīstītavas realitāti?
    • Zinot Bībeles un Baznīcas mācību par tā saukto – otro nāvi (sal. Atkl 2, 11; 20, 6.14; 21, 8), par elli, par mūžīgo pazušanu – pie kādām domām par manu vai citu cilvēku dzīves laiku tas mudina manu sirdi? Vai šai kontekstā esmu piedzīvojis īstu sirds uztraukumu, bailes, domājot par savu, savu tuvinieku vai kādu pazīstamu cilvēku mūžību? 
  • 8. Kad iestājās vakars, vīna dārza kungs sacīja savam saimniecības pārzinim: Pasauc strādniekus un, sākot ar pēdējiem un beidzot ar pirmajiem, izmaksā viņiem algu!
    • Kā es saprotu šādu Dieva rīcību? Vai Viņš apzināti vēlējās sataisīt fonu tiem, kas bija strādājuši no agra rīta, lai skaidrāk parādītu savas sirds labvēlību un žēlastību, kā arī lai atklātos strādnieku siržu patiesās domas?
    • Ja man būtu dota līdzīga iespēja, vai es darītu tāpat, vai tomēr maksātu, pirmkārt, tiem, kas strādāja no rīta, lai viņi neuzzinātu, ka tie pēdējie, “nokavējušie” strādnieki salīdzinājumā ar viņiem saņēma vairāk? 
    • Ko es domāju par savas dzīves noslēgumu, par pēdējo tiesu, par “algu”, kas mani gaida Dieva priekšā? Vai tā būs maza vai liela? Vai es vispār ceru uz “godības vainagu, Kungam Jēzum Kristum [otro reizi] atnākot” (sal. 1 Tes 2, 19)? Vai esmu spējīgs tik droši par to domāt un tā to nosaukt, atceroties, ka svētais Pavils, domājot par savas dzīves noslēgumu un mūžību, bija teicis: “Labo cīņu es izcīnīju, savas gaitas pabeidzu, ticību uzglabāju. Pāri paliek man paredzētais taisnības kronis, ko Kungs, taisnīgais Tiesnesis, dos man tanī dienā, un ne tikai man, bet arī tiem, kas mīl Viņa atnākšanu.” (2 Tim 4, 7-8)? 
  • 9. Tad atnāca tie, kas darbā iestājās ap vienpadsmito stundu, un saņēma katrs pa dēnārijam. 10. Un kad atnāca pirmie, viņi cerēja vairāk saņemt, bet arī tie dabūja katrs pa dēnārijam.
    • Cik reizes savā dzīvē esmu apdauzījies pret situācijai neadekvātu, izdomātu, nereālu gaidu akmeni? 
    • Vai manā izpratnē “saņemt vairāk” iet pārī ar “atņemt pārējiem”? Ar kādu argumentu es aizstāvētu savas domas? 
    • Vai šis pants ir pietiekošs  pamudinājumam, lai es jautātu par robežstabu starp taisnīgumu un dāsnumu, žēlsirdību?  
    • Ko es mēdzu teikt tiem, kas apsūdz Dievu, sakot, ka Viņš nav taisnīgs, jo, piemēram, ja mirst bērni, tad tie var “ātri” ieiet Debesīs pēc savas “algas”, bet daži savā vecumā un slimību daudzumā mokās gadiem ilgi? Vai es skaidroju, izmantojot Gudrības grāmatā teikto:
      • “Bet taisnīgajam būs atpūta, pat ja viņš nelaikā mirtu, jo ne jau ilga mūža dēļ vecums ir pelnījis cieņu, ne jau gados tas mērāms: tas, ko ļaudis sauc par sudrabu matos, ir prātīgums, un nevainojama dzīve – redzi, kas ir sirmgalvja vecums. Dievs iemīlēja taisnīgo, kas bija kļuvis viņam patīkams, no grēkotāju vidus aizsauca, nolaupīja, lai sirdsapziņu nesamaitā ļaunums, lai viltīgums dvēseli nepieviļ, jo nekrietnības burvība vājina labo un kaislību virpuļos sagriežas prāts, kas nepazīst ļauna. Īsā laika sprīdī pilnīgots, garu gadu gājumu taisnīgais piepildīja, jo Kungam bija patīkama viņa dvēsele, ko tādēļ aizsauca ar steigu prom no ļaunā vidus. Bet ļaudis redz un nesaprot un prātā neapsver, ka savus izredzētos Dievs ar žēlastību apveltī un žēlo, ka aprauga viņš savus svētos. Taisnīgais, kas guris cīņā, tiesu spriedīs bezdievīgajam, kas dzīvo; strauji pilnīgotais jaunībā – netaisnajam sirmgalvja gados. Redzēs ļaudis gudrā dzīves galu, bet neaptvers, ko viņam iecerējis Kungs, kālab to saucis drošībā. Redzēs tie – un nicinās, bet par viņiem pašiem smiesies Kungs…” (Gudr 4, 7-18)?  
  • 11. Un saņēmuši viņi kurnēja pret nama tēvu.
    • Vai esmu pamanījis, ka neapmierinātības “otrais vārds” ir kurnēšana?
    • Vai uzskatu, ka labāk dzīvē ir ņemt kādas grūtības sev plecos, lai tikai citi nebūtu neapmierināti un nesāktu kurnēt? Vai tomēr domāju, ka ir vērts pat pieļaut krīzes un neapmierinātības, un pat kurnēšanu, pateicoties kurai visi iesaistītie būs vairāk aicināti meklēt patiesību par konkrēto situāciju?   
    • Kādos apstākļos\ar kādiem noteikumiem teiktais “Atstāj mani mierā!” būs izteikts pamatoti, kad būs kā aizbēgšana no neērtiem jautājumiem? 
    • Vai man patīk – pēc iespējas – pārbaudīt cilvēkus (ieskaitot savus draugus), lai pārliecinātos, “kas lācītim vēderā”? Vai tomēr domāju, ka nav godīgi tā rīkoties ar jebkuru cilvēku?
    • Ar kādiem līdzekļiem vai pa kādu ceļu ejot, var mēģināt nomierināt un pievest pie patiesības cilvēku, kas kurn? 
  • 12. Un sacīja: Šie pēdējie strādāja vienu stundu; un tu viņus pielīdzināji mums, kas izcietām dienas nastu un karstumu.
    • Ko man kopš bērnības mācīja par cilvēka darba realitāti, par vajadzību strādāt, par darba jēgu? Vai, sastopoties ar Dieva un Baznīcas mācību, man vajadzēja koriģēt līdz šim pieņemto mācību? 
    • Vai man ir skaidrs, kādi salīdzinājumi (starp cilvēkiem) ir pieļaujami (lai neteiktu: vajadzīgi); kādi tomēr var aizēnot patiesību un darīt ļaunu? 
    • Ja es gribētu būt patiess savā domāšanā, savā sirds stājā, vai tad pēc manas uztveres katehisma mācība par taisnīgumu (KBK 1087) ietver sevī šī Evaņģēlija fragmentā pausto vēstījumu, pārkāpj to vai vispār uz to neattiecas? 
      • KBK 1807: Taisnīgums ir morāliskais tikums, kam raksturīga pastāvīga un noturīga griba atdot Dievam un tuvākajam to, kas tiem pienākas. Taisnīgumu pret Dievu sauc par “reliģijas tikumu”. Attiecībā uz cilvēkiem šis tikums liek cienīt ikvienas personas tiesības un cilvēku savstarpējās attiecībās ieviest harmoniju, kura veicina taisnīgu attieksmi pret visiem cilvēkiem un attiecībā uz kopējo labumu. Taisnīgs cilvēks, kā to bieži piemin Svētie Raksti, izceļas ar domām un rīcību, kas pauž taisnu attieksmi pret tuvāko. “Tev nebūs netaisni rīkoties nabaga dēļ, nedz bīties no varenā. Savu tuvāko tiesā taisnīgi.” (Lev 19, 15) “Kungi, dariet saviem kalpiem taisnīgi un pareizi, zinot, ka arī jums ir Kungs debesīs!” (Kol 4, 1). 
    • Ko mēdzu teikt tiem, kas man žēlojas ar vārdiem: “Nav taisnīguma virs šīs zemes…”?
    • Ar ko bija saistīts svētais Jāzeps, ka Baznīca godina Viņu, kā visas pasaules strādnieku aizbildni? Vai es pats vēršos pie Viņa sava darba pienākumu kontekstā?
    • Vai zinu, kad Baznīcas liturģiskajā dzīvē tiek svinēta svētā Jāzepa, strādnieku aizbildņa, diena? Vai katru gadu cenšos atzīmēt, svinēt šo dienu? Kādā veidā?  
  • 13. Un viņš atbildēja vienam no tiem, sacīdams: Draugs, es nedaru tev netaisnību. Vai tu ar mani nesaderēji par vienu dēnāriju?
    • Kā mēs zinām no Bībeles komentāriem – denārijs par dienas darbu bija taisnīga alga. Kā mūsdienās skaidrot tiem, kas dažreiz vispār nemaksā taisnīgi, godīgi?
    • Vai man ir zināma Bībeles un Baznīcas stingrā mācība šai kontekstā, kas to raksturo kā “grēki sauc uz debesīm pēc atriebšanas” ? 
      • KBK 1867: “Katehētiskā tradīcija atgādina arī, ka pastāv “grēki, kas sauc uz debesīm”. Uz debesīm sauc: Ābela asinis [Sal. Rad 4, 10.] ; sodomiešu grēks [Sal. Rad 18, 20; 19, 13.] ; Ēģiptē apspiestās tautas vaidi [Sal. Izc 3, 7-10.] ; svešinieka, atraitnes un bāreņa žēlabas [Sal. Izc 22, 20-22.] ; nopelnītās algas neizmaksāšana algādzim [Sal. At 24, 14-15; Jk 5, 4.]. 
      • Īsajā katehisma tas skan sekojoši: “Vislielākie grēki ir četri: 1) ar nodomu izdarīta slepkavība, 2) netiklība (sodomiešu grēks), 3) nabagu, bāreņu un atraitņu apspiešana; 4) nopelnītās algas aizturēšana strādniekiem. Šie grēki sauc uz debesīm pēc atriebšanas.” 
    • Vai darba un algas tēmā man ir zināms Vārds, kas saka: “Ja kāds negrib strādāt, tas lai neēd.” (2 Tes 3, 10)? Ja jā, tad cik bieži man gadījies izmantot šo Bībeles pantu sarunās? 
  • 14. Saņem, kas tavs, un ej! Šim pēdējam es gribu dot tik, cik tev. 15. Vai man nav tiesību darīt to, ko es gribu? Vai tava acs skaudīga, ka es esmu labs?
    • Vai šis pants, kas skaidro Dieva Valstības principus, man bija zināms? Vai tas koriģēja manu līdzšinējo izpratni, kuru var izteikt šādi: klātbūtni Debesīs ir jānopelna, jo – kā māca šīs pasaules cilvēki: “Nav nekā, kas nāktu pa brīvu. Visam ir sava cena!” ? 
    • Domājot par Dieva labestību, vai es būtu spējīgs domāt:  par Viņa doto algu Debesīs; par Viņa žēlastību un žēlsirdību, kas sniegta cilvēkiem virs šīs zemes, vai drīzāk – domājot par Dieva pasaules radīšanas lēmumu? 
    • Vai man vajadzētu apstrīdēt svētās Terēzes no Lizjē kādreiz teikto: “Viss ir Dieva žēlastība.” ? Vai tomēr tam piekrītu no visas sirds, jo tāda ir mana pieredze? 
    • Kādi manas dzīves notikumi man visvairāk ir palīdzējuši atklāt, pārliecināties, ka Dievs patiešām ir visa labuma avots? 
    • Vai šajā kontekstā es piedāvātu (sev un pārējiem) bieži lūgties ar sekojošu litānijas pantu: “Jēzus Sirds, labuma un mīlestības pilnā, apžēlojies par mums!” ?
  • 16. Tā pēdējie būs pirmie un pirmie būs pēdējie…
    • Ko es teiktu: vai tā notiek tikai Viņa Valstībā, mūžībā, vai arī dzīves virs šīs zemes laikā? 
    • Cik bieži es izmantoju šo pantu kā teicienu savās sarunās ar cilvēkiem? 

Komentēšana nav pieejama.