Mt 18, 15-20

Evaņģēlija teksts (Mt 18, 15-20):

  • 15 Bet, ja tavs brālis grēko, tad noej un pamāci viņu zem četrām acīm; kad viņš tev klausa, tad tu savu brāli esi mantojis. 16 Un, ja viņš neklausa, tad pieaicini vēl vienu vai divus, lai no divu vai triju liecinieku mutes katrs vārds tiek apstiprināts. 17 Bet, ja viņš tiem neklausa, tad saki to draudzei; bet, ja viņš neklausa arī draudzei, tad turi viņu par pagānu un muitnieku. 18 Patiesi Es jums saku: ko vien jūs virs zemes siesit, tas būs siets arī debesīs; un, ko vien jūs virs zemes atraisīsit, tas būs atraisīts arī debesīs. 19 Atkal Es jums saku: ja divi no jums virs zemes ir vienā prātā kaut kādas lietas dēļ, ko tie grib lūgt, tad Mans Debesu Tēvs to tiem dos. 20 Jo, kur divi vai trīs ir sapulcējušies Manā Vārdā, tur Es esmu viņu vidū.”

Jaunais tulkojums:

  • 15 Ja tavs brālis pret tevi grēko, tad ej un uzrādi viņa vainu, kad esat divatā; ja viņš tevi klausa, tu savu brāli esi atguvis. 16 Ja viņš tevi neklausa, tad ņem līdzi vēl vienu vai divus, lai no divu vai trīs liecinieku mutes katrs vārds tiek apstiprināts. 17 Ja viņš tos neklausa, tad saki to draudzei; un, ja viņš neklausa draudzi, tad uzskati viņu par pagānu vai muitnieku. 18 Es jums saku: patiesi, ko vien jūs virs zemes siesiet, tas būs siets arī debesīs; un, ko vien jūs virs zemes atraisīsiet, tas būs atraisīts arī debesīs. 19 Un vēl es jums saku: ja divi no jums virs zemes vienprātīgi kaut ko lūgs, tad mans debesu Tēvs viņiem to piešķirs. 20 Jo, kur divi vai trīs ir sapulcējušies manā vārdā, tur arī es esmu viņu vidū.”

Paralēlās vietas:

  • Lk 17, 3

Atsauces pie konkrētiem pantiem:

  • Mt 18,15 par.: Gal 6,1; Tit 3,10; Lev 19,17.
  • Mt 18,16: At 19,15; At 17,6; Sak 25,9; Mt 26,60; J 8,17; 2 Kor 13,1; 1 Tim 5,19n; 2 Tim 4,2; Tit 2,15; Ebr 10,28; 6,18; Jk 5,19n; Atkl 11,3.
  • Mt 18,17: Is 65,12; Est 3,3.8; Tob 3,4.
  • Mt 18,18 (→ Mt 16,19):Is  22,22: Īj 12,14; Atkl 1,18; 3,7; Mt 18,18; J 20,23.
  • Mt 18,19: Mk 11,24; Mt 7,7; 21,22; J 16,24; 1 Kor 6,1-.
  • Mt 18,20: Mt 16,18; 28,20; J 14,23; Mal 3,16; Jl 2,27; Zah 2,10-; 1 Kor 5,4

Evaņģēlijs dzejas lāsē (pr. Pāvils)

Tavas dzīves salonā 

Skaista Debess ainava
jāpieliek pie sirds sienas.

Vai pietiks ar dialoga vienu naglu?
Vai vajadzēs liecinieku stutes?
Vai tomēr tikai kopienas līme
turēs horizontāli tavus apvāršņus?

Vēl ir risks,
ka šo meistardarbu
pēc dīvainas gaumes
pārtaisīsi par pagalma grafiti.

Ko tad?
Kurš to izglābs?!
Vai trīs erceņģeļi,
kas glezno ar spārnu spalvām…?

Ogre, 4. IX 2023. 
Vissvētākā Sakramenta priekšā 

Mazs komentārs / norādes pārdomām un lūgšanai: 

  • Runājot par patiesību, par liecību, vērts iepazīties ar Katehisma punktiem, kas skaidro Dieva astoto bausli: KBK 2464 – 2513.
  • 15 Bet, ja tavs brālis grēko, tad noej un pamāci viņu zem četrām acīm; kad viņš tev klausa, tad tu savu brāli esi mantojis.
    • Vai lasot šo Evaņģēlija fragmentu,  man ir skaidrs, ka aizrādīšanas, pamācības mērķis ir būvēt vienotību un mīlestības valstību?
    • Cik lielā mērā vecāki mani mācīja, ka ir vērts  dzīvot tā, lai dzīves beigās varētu teikt, ka man dzīvē nav ienaidnieku, jo tie, kuri tādi bija, pārtapa par maniem draugiem? 
    • Vārds norāda, ka ir jāaizrāda zem četrām acīm. Tad vērts jautāt:
      • vai tiešām es, pirmkārt, dodos runāt pie cilvēka, ar kuru man vajadzētu runāt (nevis pie cita vai citiem)? 
      • vai manī ir pietiekoša mīlestība uz viņu, ka došos runāt ar viņu īstās rūpēs par viņa dzīvi patiesības dēļ un viņa pestīšanas dēļ, nevis vēlmes strīdēties vien vai – kā saka – pierādīt “savu” patiesību?
    • Vai saskaņā ar šo Dieva Vārdu man ir skaidrs, ka ļaunuma priekšā es nevaru klusēt? Vai šādu izpratni manī pastiprina Baznīcas mācība, ka, ja es klusētu, būtu līdzdalībnieks notiekošajā ļaunumā un tādējādi varētu piedalīties grēku struktūras veidošanā? Neskaidrības gadījumā ir jālasa sekojošus katehisma mācības punktus:
      • KBK 1868: Grēks ir personiska rīcība. Bez tam mēs esam atbildīgi par citu izdarītajiem grēkiem, ja tajos esam līdzdalīgi :
        • tieši un brīvprātīgi tajos piedalīdamies;
        • tos pieprasīdami, iesacīdami, cildinādami vai piekrizdami tiem;
        • neatklādami vai nenovērsdami tos, cik tas bijis atkarīgs no mums;
        • aizstāvēdami tos, kas dara ļaunu.
      • KBK 1869: Tādējādi grēks dara cilvēkus par līdzzinātājiem, viņu vidū rodas iekāre, varmācība un netaisnība. Grēki ir iemesls tam, ka rodas tādas sociālas situācijas un institūcijas, kas pretojas Dieva labestībai. “Grēka struktūras” ir personisko grēku un to rezultātu izpausmes. Tās, savukārt, liek arī saviem upuriem izdarīt grēku. Analoģiskā nozīmē tās veido “sociālo grēku”. 
    • Latvijā šai kontekstā ir bieži sastopams komentārs: “Ja es viņam/viņai aizrādīšu, apvainosies.” Satiekoties ar šādu domu, vai man pašam ir skaidrs, kur ir robeža starp iespēju ievainot cilvēku un no otras puses – atstāt viņu ārpus patiesības un ārpus mīlestības?
    • Ar ko es skaidroju sev un pārējiem cilvēka nespēku pieņemt (rūgto) patiesību un viņa tieksmi apvainoties? Ar lepnību, egoismu, ar bailēm no patiesības, ar vēlmi palikt “saldā mierā”,  ar sevis mīlestības pārāk zemu līmeni (→ mīlēt sevi, kuram gadās grēki, kļūdas, nepilnības), ar kādu citu? 
    • Kā šajā kontekstā es pakomentētu svētā Pāvila teikto: “Vai es, runādams jums patiesību, esmu kļuvis jūsu ienaidnieks?” (Gal 4, 16) Kā tad nospraust robežu: nerunāt patiesību un palikt it kā par draugu, tomēr būvēt draudzību un dzīvi uz ļaunuma pamata; runāt patiesību un savā ziņā riskēt, ka draudzība ar dažiem cilvēkiem samazināsies vai arī beigsies?
    • Vai var vispār iedomāties būvēt draudzību uz meliem, divkosību, lišķību?
    • Vai esmu sastapies ar cilvēkiem, kas, baidoties no patiesības par sevi un savām stājām, izvairās no citiem, no kopienām? Ja jā, tad kā es mēģināju palīdzēt viņiem iziet no savu ilūziju un baiļu loka?  
  • 16 Un, ja viņš neklausa, tad pieaicini vēl vienu vai divus, lai no divu vai triju liecinieku mutes katrs vārds tiek apstiprināts.
    • Cik lielā mēra man ir skaidrs, ka komunikācijā ar cilvēkiem jālieto dažādi līdzekļi un ir jāiesāk ar maigākiem, lai pakāpeniski izmantotu stiprākus? 
    • Kādā veidā es līdz šim meklēju cilvēkus, kuri mūsu kopīgajā lietā varēja būt kā iesaistīti liecinieki un patiesības aizstāvji? Vai pēc asins saitēm, draudzības saitēm vai saskaņā ar viņu amata kompetencēm? Pēc kādiem citiem kritērijiem?  
  • 17 Bet, ja viņš tiem neklausa, tad saki to draudzei; bet, ja viņš neklausa arī draudzei, tad turi viņu par pagānu un muitnieku.
    1. Vai runājot ar pārējiem par “mana grēcinieka” lietām, es griežos pie cilvēkiem, kuriem jābūt iesaistītiem šajā lietā, kas jāpārrunā? Jautājums šķiet svarīgs, jo nav vienalga, kam lietas ir atklātas – vai viņi ir kompetenti palīdzēt un vai arī viņi mīlēs šo cilvēku tā, lai gribētu viņam patiesi palīdzēt.
  • Ja es kādreiz runāju ne ar tiem, ar kuriem vajadzētu, un ne ar stāju, lai patiesi palīdzētu, daži nosauktu to par aprunāšanu. Vai šādā gadījumā – ja dažreiz tas ir noticis arī manā dzīvē – es centos piedāvāt iesaistītajiem vismaz palūgties par “manu grēcinieku”, lai savā ziņā kompensētu aprunāšanas smagumu? 
    1. Vai man ir skaidrs, ka Baznīcas dzīves disciplīna paredz arī sodus, kas izslēdz no kopienas, kas, piemēram, neļauj piedalīties sakramentos vai spēju piedot kādus konkrētus, ļoti smagus grēkus atstāj Vatikāna ziņā? 
  • 18 Patiesi Es jums saku: ko vien jūs virs zemes siesit, tas būs siets arī debesīs; un, ko vien jūs virs zemes atraisīsit, tas būs atraisīts arī debesīs.
    • Vai es varētu liecināt par aizlūgumu spēku – cik lielā mērā mana un citu lūgšana vai “sasiet” ticībā un mīlestībā otra cilvēka sirdi un dzīvi? 
    • Kā es skaidrotu kādam, ka piedošana ir vajadzīga attiecībās ar tiem, ar kuriem mēs dzīvojam virs šīs zemes, bet arī ar tiem, kas jau ir Dieva priekšā, jo mīlestības saites nebeidzas ar cilvēka nomiršanu? 
    • Vai esmu pārliecināts, ka manu darbu, piepūļu un lūgšanu nodomi, kurus es “piesienu” pie šiem konkrētajiem uzdevumiem, paliek par tādiem arī mūžībā, Dieva priekšā? 
  • 19 Atkal Es jums saku: ja divi no jums virs zemes ir vienā prātā kaut kādas lietas dēļ, ko tie grib lūgt, tad Mans Debesu Tēvs to tiem dos.
    • Kā es atrodu līdzsvaru starp patiesību, ka vajag, lai mana individuālā lūgšana turpinātos un stiprinātos kopīgajā lūgšanā, un to, ka kopīgā lūgšana neatliekami prasa, pirmkārt, manu privāto lūgšanu, nevar to aizvietot, nevar bez tās pastāvēt? 
    • Kādās lūgšanu grupās esmu bijis līdz šim? Kura no tām pēc manas izjūtas visvairāk palīdzējusi man pastāvēt ticībā un augt tajā? 
    • Kāda bija vismazākā lieta, par kuru līdz šim man gadījies lūgšanā prasīt no mana Dieva; kāda bija vislielākā, visnopietnākā? Vai es būtu gatavs par to liecināt publiski? 
    • Cik reizes šo Jēzus norādi esmu izmantojis, lai savā lūgšanu grupā, lūgšanu kopienā aizlūgtu par sev pazīstamiem cilvēkiem, kas neklausās nedz manī, nedz lieciniekos, nedz visā Baznīcā un negrib atgriezties? Vai es pazīstu skaistu piemēru no svētās Terēzes no Lizjē dzīves, kad viņa kopā ar savas ģimenes locekļiem aizlūdza par vienu no noziedzniekiem un ticībā saņēma zīmi par viņa nožēlu par grēkiem savas dzīves pēdējā brīdī? Vai šis piemērs mudināja mani uz konkrētu stāju grēcinieku glābšanā? 
  • 20 Jo, kur divi vai trīs ir sapulcējušies Manā Vārdā, tur Es esmu viņu vidū.”
    • Vai man gadījies ar šādu argumentu pārliecināt kādu cilvēku, ka lūgšana kopienā un jo vairāk – liturģija, kad lūdzas Kristus Baznīca, ir vienmēr vērtīgāka, nekā privāta lūgšana savās mājās, dabā vai citur? 
    • Kā es mēģinātu skaidrot šo patiesību par Jēzus īpašo klātbūtni, kur divi vai trīs pulcējas Viņa vārdā? Vai es pazīstu vairākus Bībeles pantus, kas par to runā un to skaidro? 

Komentēšana nav pieejama.