Mt 17, 01-09
Evaņģēlija teksts (Mt 17, 1-9):
- 1 Un pēc sešām dienām Jēzus ņēma Pēteri un Jēkabu, tā brāli Jāni un uzveda viņus savrup augstā kalnā, 2 Un tika apskaidrots viņu priekšā. Un Viņa seja mirdzēja kā saule, bet Viņa drēbes kļuva baltas kā sniegs. 3 Un lūk, viņiem parādījās Mozus un Elijs un runāja ar Viņu. 4 Bet Pēteris atbildēdams sacīja Jēzum: Kungs, labi mums šeit būt! Ja vēlies, mēs taisīsim šeit trīs teltis: vienu Tev, vienu Mozum un vienu Elijam. 5 Viņam vēl runājot, lūk, spoža padebess tos apēnoja. Un, lūk, balss padebesī sacīja: Šis ir mans mīļais Dēls, kas man labpatīk. Viņu jūs klausiet. 6 Kad mācekļi to dzirdēja, viņī krita uz sava vaiga un ļoti izbijās. 7 Bet Jēzus piegāja un pieskārās viņiem, un sacīja tiem: Celieties un nebīstieties! 8 Bet viņi, pacēluši savas acis, neviena neredzēja, kā vien tikai Jēzu. 9 Un viņiem, no kalna nokāpjot, Jēzus pavēlēja, sacīdams: Nevienam nesakiet par šo parādību, iekāms Cilvēka Dēls nebūs uzcēlies no miroņiem!
Jaunais tulkojums:
- 1 Pēc sešām dienām Jēzus ņēma sev līdzi Pēteri, Jēkabu un Jāni, viņa brāli, un uzveda tos savrup kādā augstā kalnā, 2 un viņš tapa pārveidots to priekšā – viņa vaigs mirdzēja kā saule, un viņa drēbes tapa baltas kā gaisma. 3 Un, redzi, tiem parādījās Elija un Mozus – tie sarunājās ar Jēzu. 4 Un Pēteris vērsās pie Jēzus un sacīja: “Kungs, šeit mums ir labi, ja tu gribi, es šeit uzcelšu trīs teltis – vienu tev, vienu Mozum un vienu Elijam.” 5 Kad viņš vēl runāja, redzi, spožs padebesis tos apēnoja, un pēkšņi balss no padebeša atskanēja: “Šis ir mans mīļotais Dēls, uz ko man labs prāts, klausiet viņu!” 6 Mācekļi, to dzirdēdami, ļoti nobijušies krita uz sava vaiga. 7 Jēzus pienāca tiem klāt un pieskāries teica: “Celieties un nebaidieties!” 8 Acis pacēluši, tie vairs nevienu citu neredzēja kā vienīgi Jēzu. 9 Kāpjot no kalna lejā, Jēzus tiem pavēlēja: “Nestāstiet nevienam par šo redzējumu, kamēr Cilvēka Dēls nebūs uzcēlies no mirušajiem.”
Paralēlās vietas:
- Mk 9,2-10;
- Lk 9,28-36
Līdzīga tēma:
- Mt 3,17; Mk 1,11; Lk 3,22b; J 12,28-30; 2 P 1,16-18
Atsauces pie konkrētiem pantiem:
- Mt 17,1 par.: Izc 24,1.9.13nn; Mk 5,37; Lk 8,51; Mt 26,37; Mk 13,3; 14,33.
- Mt 17,2 par.: Izc 34,29.35; Dan 12,3; Mt 28,3; 13,43; Rom 12,2; 2 Kor 3,18; Izc 34,29-35; Atkl 1,16.
- Mt 17,3 par.: 1 Ķēn 19,8; Mk 16,5 par.; Apd 1,10; Atkl 11,1-13; At 19,15; Mal 4,4n (3,22n).
- Mt 17,4 par.: Izc 33,7-11; Sk 12,5-9; Lev 23,39-44; Mk 10,28; Mt 8,2; 24,49 par.; 20,33 par.; 21,20 par.: Lk 5,5; 8,24.45; 9,33.49; 17,13.
- Mt 17,5 par.: Lk 9,54; 2 Mak 2,8; Is 4,5; J 1,33n; Izc 24,16; 40,34n; Rad 22,2; Ps 2,7; Is 42,1; At 18,15; Is 42,1; 53,6; Mt 16,16; Mk 8,29; Lk 9,20; J 6,69; Mt 12,18; Lk 23,35.
- Mt 17,6n par.: At 4,33; Hab 3,2 (LXX); Lk 5,12; 17,16; Mt 26,39; Mk 14,35; Atkl 1,17; Dan 8,17; 10,9nn.
- Mt 17,8 par.: Mk 13,36; Izc 2,12.
- Mt 17,9 par.: Mk 1,34.44; 5,43; 7,36; 8,26.30; Mt 8,4; 9,30; 12,16; 16,20; Lk 8,56; Apd 7,31; 9,10.12; 10,3.17.19 utt.
Mazs komentārs / norādes pārdomām un lūgšanai:
- Mozus un Elija klātbūtne tik skaidri liecina par mūžīgo dzīvi, par Dieva eksistenci un klātbūtni, ka var teikt: nav stingras robežas starp dzīvi virs šīs zemes un dzīvi Debesīs, kur mājo Dieva eņģeļi un svētie (sal. sv. Pāvila teiktais: “…Viņā [Dievā] mēs dzīvojam un kustamies, un esam…” (Apd 17, 28))
- Cik nozīmīga ir kalna realitātes ikona:
- ir nepieciešamas pūles, lai to sasniegtu
- tur esot, tiek baudīta brīvība no pasaules lietu un cilvēku “trokšņa”
- ir sasniegti īpaši apstākļi un laiks, lai intensīvi piedzīvotu to, kas tur notiek
- Tabora kalnā kopā ar Jēzu, Dievu un Viņa svētajiem atrodas nevis visi apustuļi (vai citi Jēzus Kristus mācekļi un sekotāji), bet vien Pēteris, Jānis un Jēkabs (Gal 2, 9 nosauc viņus par Baznīcas balstiem, Baznīcas pīlāriem, jo viņiem bija dots būt vislielāko Jēzus brīnumu lieciniekiem, kā arī Viņa lūgšanas Olīvdārzā aculieciniekiem, lai pēc tam stiprinātu ticības brāļus un māsas)
- Jāsaprot, ka tā ir Dieva brīva griba, kas izvēlējās konkrētus cilvēkus konkrētiem uzdevumiem.
- Te ir vajadzīga brīvība no greizsirdības par Dieva žēlastību, kas ir dota kādai personai (tā jau ir ceturtā grēka pret Svēto Garu robežās […kas savu tuvāku apskauž tāpēc, ka Dievs to svētījis]).
- Svarīgi, lai cilvēka sirds uzticētos un būtu paklausīga (garīgajā vadībā) tiem, kurus Viņš nozīmēja par saviem lieciniekiem un pārstāvjiem.
- Var tomēr atrast arī šādu gaismu: dažādos dzīves un ticības kontekstos es esmu aicināts pildīt šiem trim apustuļiem līdzīgu lomu: saņemot Dieva žēlastības, Dieva stiprinājumu, “nokāpt” pie pārējiem, lai liecinātu viņiem par Dieva esamību un Viņa mīlestību uz mums, lai viņus stiprinātu.
- Toreizējā Tabora kalna pieredze gatavoja pašu Jēzu un apustuļus (un pārējos) Golgātas kalnam un pēc tam Debesskāpšanas kalna pieredzei. Arī mūsu dzīvē ir jāmeklē Tabora žēlastība, lai mēs izturētu savas dzīves Golgātas laiku un sasniegtu mūžīgo dzīvi.
- Cik nozīmīgi Jēzus apziņai par Tēva mīlestību un Viņa gribu attiecībā uz savu Dēlu bija šie “pakāpieni”: atklāsme pie Jordānas upes un atklāsme Tabora kalnā. Pirmajā Debesu Tēvs apstiprina: “Tu esi mans mīļais Dēls, pie Tevis man labpatikšana!” (Lk 3, 22) un ar Svēto Garu svaida savu Dēlu pestīšanas misijas nolūkā. Otrajā ar Likuma un pravietojumu “zīmogu” apstiprina Jēzus misiju (pashu), jo “Mozus un Elijs – viņi parādījās godībā un tie runāja par Viņa gala norisi, ko Viņš piepildīs Jeruzalemē” (Lk 9, 30b-31). Un šajā kontekstā Tēva balss lika citu akcentu, jo citādāk uzrunāja apkārt stāvošo pūli (un uzrunā mūs) : “Šis ir mans mīļais Dēls, kas man labpatīk. Viņu jūs klausiet.” (Mt 17, 5).
- Pie Jordānas Jēzus tiek atklāts kā Debesu Tēva Dēls; Taborā – kā Viņa sūtītais un mūsu Pestītājs.
- Apziņa par faktu, ka esmu mīlēts, ir nepieciešama kā pamats turpmākajai kalpošanai.
- Mozus un Elija saruna ar Jēzu Kristu norāda uz to, ko vēlāk Baznīca skaidri noformulēja dogmatiskajā konstitūcijā par dievišķo atklāsmi “Dei Verbum” sekojošos vārdos: “Dievs, kurš ir abu Derību grāmatu iedvesmotājs un autors, ar gudrību izkārtojis tā, lai Jaunā Derība tiktu apslēpta Vecajā un Vecā Derība tiktu atklāta Jaunajā.” (DV 16)
- Šī norāde pārliecina, ka ticīgiem vajadzētu lasīt un pārdomāt Dievišķo Atklāsmi, smeļoties gan no Vecās Derības, gan no Jaunās Derības grāmatām – tas ir no visas Bībeles.
- Dieva svētuma pieredze liek cilvēka sirdij izteikties: “Kungs, labi mums šeit būt!” (Mt 17, 4). Tas ir visspēcīgākais pamudinājums ticības dzīvei, kas sniedzas pat līdz konsekrētajai dzīvei (sevis veltīšanās Dievam caur svētsolījumiem). Uz to norāda svētais pāvests Jānis Pāvils Lielais dokumentā “Vita consecrata”.
- Vajag meklēt šādu ticības pieredzi, kas mùs pašus un tos, kurus audzinām ticībā, vai ar kuriem esam ticības ceļā, aizkustina un aizkustinās sirdis, ka gribēsim palikt draudzībā ar Dievu un pildīt Viņa gribu.
- Šī sirds pieredze atskan arī sv. Pāvila teiktajā: “Kristus mīlestība mūs skubina…” (2 Kor 5, 14).
- Citos vārdos: patiesa mīlestības pieredze izraisa patiesu dievbijību.
- Dieva pedagoģija ticīgajos izraisa arī zināmu spriedzi, jo Viņa mīlestības pieredze mudina “palikt kalnā”, tomēr Viņa griba liek “nokāpt no kalna”, lai ietu tālāk un lai stiprinātu brāļus. Tā ir arī daudzu svēto spēcīga pieredze, ka, bēgot no šīs pasaules un meklējot vientulību sev un Dievam kādos klosteros vai tuksnesī, pēc kāda laika tie sastapās ar citu cilvēku vēlmi meklēt pie viņiem kādu padomu vai aizlūgumu un pat ar vēlmi pievienoties šiem svētajiem un viņu dzīves stilam.
- Kāpjot no kalna, apustuļi sarunājās savā starpā, jo vēl nebija spējīgi izprast dažas patiesības. Tas norāda katram uz vajadzību augt ticībā.
- Var par to jautāt praktiski: kāda kopiena palīdz man augt ticībā?
- Ar kādiem cilvēkiem es varu/ar kādiem nevaru runāt, lai sevi stiprinātu ticībā?
- Kāda persona (priesteris, klostercilvēks, kāds no labi noformētiem lajiem) ir mans garīgais ceļabiedrs, garīgais līdzgaitnieks, zināmā mērā – garīgais pavadonis?
- Cik lielā mērā mans pavadonis ir Svētais Gars? Cik lielā mērā – Vissvētākā Jaunava Marija vai kāds no pārējiem Dieva svētajiem?